Torsionu jeb vērpes lauki

Elmāra Orleja atziņas, manuprāt ļoti pareizi domā........

http://orlejs.wordpress.com/20...

Cilvēkā torsionu (vērpes) lauki līmeņi atbilst neredzamiem enerģētiskajiem ķermeņiem, ko Austrumos dēvē par čakrām. Cilvēka ķermenī čakras ir šo lauku fokusi. Jo augstāk atrodas čakra, jo augstāka ir šī lauka frekvence.

Mainot elpošanas ritmu (ogļskābās gāzes un skābekļa attiecību ieelpas un izelpas laikā), varam panākt, ka lielākoties izstarojam vai nu labās, vai kreisās vērpes torsionu lauku, lai gan, normāli elpojot, mums ir labās vērpes lauks. Tā uz vienu minūti aizturot elpu izelpas laikā, varam divkārt palielināt šā lauka spriegumu, savukārt elpas aizturēšana ieelpas laikā maina lauka zīmi.

Ar torsionu lauku palīdzību smadzenēs tiek ierosināti signāli, kas spēj vadīt fizioloģiskos procesus cilvēka organismā un izraisīt, piemēram, dzirdes vai redzes tēlus tieši smadzenēs, apejot sajūtu orgānus. Labās vērpes lauki uz cilvēku iedarbojas pozitīvi, kreisās vērpes lauku iedarbība ir pozitīva tikai „homeopātiskās devās”.

Iztēlosimies, ka ekstrasenss dod jums ievirzi izveseļoties – viņa smadzenes darbojas kā labās vērpes lauka izstarotājs. Viņš polarizē vakuumu ap jūsu galvu. Ārējais vērpes laiks izraisa jūsu smadzeņu elementārdaļiņu polarizāciju, proti, daļiņas orientējas pēc ārējā torsionu laika. Šie „direktīvie” refleksi pārtop par neiroķīmiskajiem un hormonālajiem procesiem. Hipotalamu regulējošo ķīmisko sitēmu vidū ir liels skaits neiropeptīdu, mūsdienās jau labi zināmo endorfīnu, kuriem ir opijam līdzīga nomierinoša un sāpes remdējoša iedarbība. Neiropeptīdu liels pieplūdums var izpausties kā apskaidrība vai „visas pasaules redzējums”. Arī imūnsistēma kļūst spēcīgāka. Palielinās spēja apstrādāt informāciju un pretoties slimībām. Ar pozitīvu palīdzību iegriež vērpes laukus smadzenēs un dod ievirzi uz pašizveseļošanos.

Tātad jebkura mūsu darbība izraisa torsionu lauku rašanos. Šo laiku izplatīšanās ātrums miljards reižu pārsniedz gaismas ātrumu. Tajos saglabājas visa informācija. Vieni spēki, kas virpuļo smalkajā pasaulē, savērpj šos laukus, citi tos „attin” atpakaļ. Tie, kas rotējot savērpj torsionu laukus, veicina informācijas saglabāšanos un ir pozitīvie, bet otri, kas „attin”, – negatīvie, kaitīgie spēki, jo izdzēš informāciju.

Mēs sajūtam labo un ļauno tāpēc, ka esam ne tikai materiālās pasaules, bet arī smalkās pasaules produkts.

Zemes dzīvības pamatā ir informācijas saglabāšana un mantošana ar gēnu aparāta starpniecību, bet kosmiskās dzīvības formas pamatā ir informācijas saglabāšana un nodošana smalkās pasaules torsionu laukos un šīs dzīvības formas progress notiek uz Labā (pozitīvās psihiskās enerģijas) un Ļaunā (negatīvās psihiskās enerģijas) vienotības un cīņas rēķina.

Zinātnieki uzskata, ka tagad cilvēce izstaro negatīvu informatīvi enerģētisko plūsmu, kas sasniedz planētas informatīvo slāni, izkropļo informāciju un izjauc planētas procesu gaitu. Materiālistiskā cilvēces daļa steidzas paņemt no šīs dzīves visu, ko vien var, tāpēc cilvēce izstaro negatīvās informācijas un enerģijas plūsmu – ļaunumu. Šī plūsma ir tik spēcīga, ka sasniedz informatīvo slāni, sagraujot veselus informācijas apgabalus. Tāpēc uz Zemes notiek kataklizmas, starpnacionālie konflikti, kari. Tie esam mēs, cilvēki ar tumšām dvēselēm, netīriem nodomiem, savstarpēju ienaidu, kas izraisa zemestrīces un viesuļvētras, sadursmes starp tautām, kuras gadsimtiem dzīvojušas mierā.

Lai novērstu katastrofas, nav jāizgudro kādi īpaši līdzekļi Tādi jau ir, un tie dod instrukcijas cilvēces pastāvēšanai. Tā ir Bībele, konkrētāk – desmit baušļi. Jo labas domas un labi darbi iegriež torsionu laukus pozitīvā virzienā.

Krievijas Zinātņu akadēmijas Klīniskās un eksperimentālās medicīnas institūta Sibīrjas nodaļas akadēmiķis V.Kaznačejevs secinājis, ka „dzīvā matērija (Dvēsele)” vispirms projektē sevi kā hologrāfiska lauka tēlu un tieši uz šī tēla pamata rada savu konkrēto zemes dzīves bioķīmisko ķermeni. Tātad ir divas dzīvības puses, un primārā ir tā – lauka, hologrāfiskā puse.

Savukārt akadēmiķis P.Garjajevs un viņa kolēģi eksperimentāli pierādījuši, ka šāda hologramma rodas vēl pirms organisma nākšanas pasaulē. Informācija, kas attiecas uz embriju, pienāk no ārienes, liek viņa hromosomām veidot noteiktu viļņu garumu.

Šis tēls – hologramma tad arī diktē šūnām, kur un kad jāaug kājām rokām, galvai utt. Viļņu tēlu piepilda matērija – līdzīgi tam, kā metāla lējums piepilda veidni. Ikviena būtne tiek veidota pēc iepriekš dotas viļņu programmas. Marija dzemdēja Jēzu Kristu pēc tam, kad Svētais Gars bija nodevis viņas hromosomām viļņos ieprogrammēto Dieva tēla hologrammu. Starp citu, tā arī var izskaidrot dzīvības rašanos uz Zemes.

Viļņu hologrammas liek vienkāršām molekulām savienoties sarežģītākās DNS (dezoksiribonukleīnskābes) un RNS (ribonukleīnskābes) molekulās, veidojot olbaltumu, bet procesa beigās – komplicētu organismu, piemēram, cilvēku un tā smadzenes. Ģenētiķi ir pierādījuši, ka visi cilvēki ir brāļi un māsas un radušies no kopīgiem senčiem.

Runājot par embrija attīstību mātes klēpī, Dvēsele formē un būvē konkrēto fizisko ķermeni pēc Svētā Gara jau iepriekš uzdotās viļņu programmas. Bērniņam nākot pasaulē, pirmais elpas vilciens neapšaubāmi iedveš jaunpiedzimušā dvēselē jaunas garīgās īpašības, jo gaiss ir Gara dzīvo spēku materiāls nesējs.

Pirms cilvēka bioloģiskās radīšanas notiek viņa vecāku energoinformatīvās apmaiņas un smalko ķermeņu mijiedarbības procesi. Viņi viens otru meklē, iepazīstas, iemīlas, pieņem lēmumu bērniņa radīšanai, notiek ieņemšana, un sākas bērna fiziskā ķermeņa veidošanās mātes miesās. Šajā augļa attīstības periodā veidojas ne tikai bērna fiziskais ķermenis, bet arī psihe. Tā ir īpaši intensīvi veidojas no 5. Līdz 9. Grūtniecības mēnesim un dzimšanas procesā.

Dievs mums ir devis iespēju dzīvot, un tas nozīmē, ka uz Zemes mums jāpaveic kas tāds, lai nebūtu kauns stāties Viņa priekšā.

Cilvēka fiziskais ķermenis ir blīvās pasaules fenomens, cilvēka psihe (dvēsele, kas iemiesojusies ķermenī) atbilst smalkās pasaules likumsakarībām. Taču pastāv tos apvienojošais (vai atdalošais) transcendentālais kosmiskais princips – Gars. Garam ir vienalga, ko darīt – atdalīt vai apvienot, tas rīkojas nekļūdīgi. Gars vada, apvieno psihi ar ķermeni, rada abu strukturāli funkcionālu vienotību> Tas notiek jau bērna ieņemšanas brīdī. Un Gars arī nošķir psihi no ķermeņa nāves brīdī.

Profesors Volkovs uzskata, ka pēc cilvēka bioloģiskā ķermeņa nāves viņa Dvēsele atraujas no līķa, maina savas īpašības un turpina pastāvēt citās formās smalkajā pasaulē, gaidot nākamo iemiesošanos.

Amerikāņu zinātnieki konstatējuši ķermeņa svara samazināšanos bioloģiskās nāves brīdī no 2,5 līdz 7 gramiem, kas notiek lēcienveidīgi, vairākos posmos. Ar infrasarkano staru aparatūru ir fiksēts, ka no ķermeņa nāves brīdī atdalās caurspīdīgs elipsveida enerģētisks objekts.

Dvēsele ir nevis smadzeņu produkts, bet gan pilnīgi visa organisma dzīvo šūnu izstarojums. Īstenībā Dvēseles serdenis atrodas pieres līmenī.

Tātad evolūcijas gaitā smalkajā pasaulē parādījās gars – psihiskās enerģijas sakopojums torsionu laiku veidā, kas spēja sevī mūžīgi saglabāt milzīgu informācijas apjomu. Neskaitāmi gari savā starpā izveidoja informatīvās saiknes un radīja kopīgo informatīvo telpu – pasauli, ko mēs dēvējam par Dievu.

Trīs augstākie smalkie ķermeņi veido cilvēka Dvēseli, kura faktiski ir mūžīga. Šo triādi sauc par apgarotās Dvēseles nemirstīgo daļu.

Kamēr cilvēka dvēsele atrodas neiemiesotā stāvoklī, tā pastāv līdzās Pasaules Dvēselei jeb Visuma apziņai. Atmiesotās dvēseles apziņa ir hologrāfiskā Visuma fragments. Šajā apziņā ietverta visa informācija par pagātni, tagadni un nākotni, kas ir Visumā. Bet tiklīdz Dvēsele nolemj iemiesoties cilvēkā, tās apziņa „krīt lepjup”, cieši jo cieši pieķerdamās konkrētā cilvēka blīvajiem ķermeņiem.

Gars strādā pakāpeniski, pārejot no smalkākas substances uz rupjāku substanci. Individuālā Gara vadīts, Apziņas ķermenis iedarbojas uz Augstākā saprāta ķermeni, kurš ar hologrāfisko kodu nosaka nākamo ķermeņu izmērus, formu, proporcijas un funkcijas. Formējas Mentālais ķermenis, un parādās doma.

Apveltīts ar spēju domāt, cilvēks var darboties visās viņam pieejamās pasaulēs. Lai pārvērstu domu darbībā, nepieciešama griba to izdarīt, tāpēc domai jākļūst par vēlmi.

Ar hologrāfiskā koda palīdzību tek veidots Astrālais (vēlmju) ķermenis, kas nodod darbību programmu Ēteriskajam ķermenim – Fiziskā ķermeņa precīzai smalkmateriālai kopijai. Ēteriskais ķermenis apvieno visas fiziskā ķermeņa šūnas vienotā bioenergoinformatīvā organismā. Blīvais ķermenis top dzīvības embrionālajā periodā pēc ēteriskā (dzīvības) ķermeņa matricas un ir tā precīza kopija ikvienā molekulā. Visām pārmērībām, kurām pakļaujam savu blīvo ķermeni, cik vien spēdams pretojas ēteriskais ķermenis, nemitīgi cīnīdamies pret fiziskā ķermeņa nāvi.

Mūsdienu medicīnas zinātne pašos pamatos maina priekšstatu par izolētu pabeigtu objektu. Mediķi izvēlējās šauras specializācijas ceļu – vienu orgānu ārstējam, bet citu kropļojam. Taču organismi ir globālas fraktālas konstrukcijas, tā sauktā VISUMA kopīgā lauka daļa. Jautājums: ja cilvēkam sāp aknas, tātad, lai viņu izārstētu jāiedarbojas uz visu organismu? Pilnīgi pareizi! Jo jāatjauno bāzes matrica. Un cilvēka bāzes matrica ir viņa ēteriskais ķermenis, ko vēl sauc arī par dzīvības ķermeni. Savukārt astrālā un mentālā ķermeņa kombināciju sauc par ķermenī iemiesoto Dvēseli. Slimības un paralīzi vajag ārstēt, koriģējot smalkos ķermeņus. Kā metodi varētu minēt biorezonansi.

Iemiesojumu ieguvušās Dvēseles apziņa pilnīgi identificējas ar personību un ir ar kaut kādu barjeru nošķirta no neiemiesotā stāvoklī esošās Dvēseles apziņas, kuru pieņemts saukt par ZEMAPZIŅU. Parastā stāvoklī cilvēka apziņā no zemapziņas nonāk tikai neliela daļa zināšanu, kas nepieciešamas dzīvai. Ja cilvēkam būtu pieejama visa IZPLATĪJUMĀ esošā informācija, viņa dzīve kļūtu nepanesama. Tāpēc ir jābūt „sietam”, citādi mūsu galvas plīstu pušu no informācijas pārbagātības. Informācijas kanālu no zemapziņas uz apziņu noslēdz „SLĒGPLĀKSNE”, ko kontrolē smadzenes.

Fiziskajā ķermenī iemiesotā Dvēsele nonāk piespiedu bezdarbības stāvoklī, bezspēcīgi vērojot cilvēka rīcību. Taču tā varētu šim cilvēkam daudz ko pateikt priekšā – par kosmiskām problēmām, par mērķi, kura īstenošanas dēļ viņš atrodas uz Zemes šajā iemiesojumā, par citās dzīvēs iemantotajām spējām utt. Ar to izskaidrojama cilvēku vēlme uzzināt savas Dvēseles noslēpumus, iekļūt zemapziņā.

Akadēmiķis G. Sipovs uzskata: „Spēj cauri barjerai iekļūt zemapziņā sauc par INTUĪCIJU.” Zemapziņa ir pieslēgta Kopīgai Apziņai. Intuīcija palīdz nodibināt saikni ar zemapziņu un tādējādi gūt pieeju zināšanu avotam.

Universālākais līdzeklis mijiedarbībai ar zemapziņu un tātad ar Zemes informatīvo lauki ir transa stāvoklis, tas ir, ieiešana Zemes informatīvajā laukā.

Mūsdienu zinātnieki, kas darbojas bioenerģētikas jomā, ir pierādījuši, ka informāciju satur visas Cilvēka un citu dzīvo būtņu fiziskā ķermeņa daļas, smalkās matērijas un garīgie ķermeņi, bet smadzenes ir ierīce, kas nodrošina vajadzīgās informācijas atlasi un tās apstrādi līdz stāvoklim, kurā to var uztvert apziņas vai zemapziņas līmenī.

Grūti uzminēt mērķi, kāds bijis Garam, radot fizisko pasauli un cilvēku, bet iespējams, ka tas darīts tāpēc, lai cilvēks izzinātu pats sevi.

Gars, koncentrējot visas savas grandiozās iespējas matērijas molekulārajās struktūrās, panāca, ka pēc miljardiem gadu varēja rasties cilvēka smadzenes. Un tagad matērija cilvēka veidolā uzdod jautājumus par dzīves jēgu un pūlas rast atbildi. Tātad ilgas evolūcijas gaitā tika radīts Cilvēks, kas būtībā ir trīsvienība: fiziskais ķermenis, Dvēsele, Gars.

Visas Dvēseles nav nekas cits kā vien energoinformatīvā lauka elementi, tā mazie ķieģelīši. Kosmosam ir nepieciešams šis „materiāls”, jo ikviena Dvēsele ir unikāla, tai ir sava kosmiskā niša, to nespēj aizstāt cita Dvēsele.

Smalkā pasaule vispirms ir Garu pasaule. Kad cilvēks nomirst, viņa dvēsele aiziet zvaigžņu pasaulē. Kļūstot par garu (te domāta atiemiesotā Dvēseles daļa), tā ieņem „vietējo” ideoloģiju un dzīvo pēc tās likumiem, bet pēc kāda laika atkal atgriežas uz Zemes. Pēc vārdiskā portreta var spriest, ka gari spēj mainīt sava „ķermeņa” apveidu uzmēru no divu centimetru lodītes līdz cilvēka siluetam.

Zeme ir dzīvs, domājošs organisms, kas pacieš mūs, cilvēkus, tāpat kā mēs paciešam mikrobus, tostarp, arī kaitīgos. Mūsu postošā iedarbība Zemei kļūst neizturama, līdz ar to redzamas postošās sekas. Cilvēks bieži kļūdās, tāpēc Augstākais Saprāts sūta apgaismotājus: Kristu, Budu, Zaratustru, Mozu, Muhamedu u.c., lai pasargātu mūsu planētu no posta. Dižais ēģiptiešu priesteris Hermejs Trismegists pirms 6000 gadu rakstīja: „Visums ir dzīva būtne. Pasaule ir pirmā no dzīvajām būtnēm, cilvēks – otrais dzīvais un pirmais starp mirstīgajiem. Dievs ietver sevī pasauli, pasaule ietver sevī cilvēku. Pasaule ir Dieva dēls, cilvēks ir pasaules atvase un – Dieva mazbērns.”

Dievs nekad nepamet savus bērnus likteņa varā. Slims, noguris cilvēks vilkās pa savas dzīves okeāna malu. Viņš paklupa, pēkšņi izdzirdējis Kunga balsi: „Celies, eju uz priekšu un ne no kā nebaidies! Lai kas notiktu, es vienmēr tev palīdzēšu! Gan bēdās, gan priekos Es vienmēr būšu tev līdzās!”

Aiztraucās mūžs. Vecais un slimais cilvēks vilkās pa savas dzīves okeāna malu. Juzdams galu, cilvēks pakāpās augstāk un atskatījās, pārlūkoja savu dzīvi. Viņš ieraudzīja, ka gar krasu stiepjas divas pēdu sliedes, taču viena no tām izbeidzas un pazūd. Atkal parādās no jauna un pazūd. Bet pēdējā dzīves posmā tās vispār nav. Sāpēs un aizvainojumā cilvēks iesaucās: „Kungs, Tu esi melis! Tu solījies, ka vienmēr būsi līdzās, taču pašos grūtākajos dzīves brīžos Tu mani pameti! Paskaties! Tur ir tikai manas pēdas!”

„Mans mīļais,” Kungs klusi atbildēja. „Tu kļūdies. Tās nav tavas, tās ir Manas pēdas, jo pašos grūtākajos tavos dzīves brīžos Es nesu tevi uz savām rokām.”

Brīvība – tas ir Radītāja šedevrs, un Dievs ar brīvību ir apveltījis Paša radīto, Sev vienlīdzīgo būtni – cilvēku. Dievs – tā ir stingra, viennozīmīga sistēma. Reiz pateicis: „Lai top!” – Dievs nemaina savus lēmumus.

Diemžēl cilvēce jau sen nesamēro savu rīcību ar cilvēka dvēseles etalonu. Cilvēks noraidījis Dievu, dvēseli, garu, Smalko pasauli un apziņu, atstājot tikai fizisko ķermeni un sācis dzīvot tikai tā labā, ziedojot visu – gan sevi, gan savus tuviniekus, gan visu apkārtējo – nepiesātināmās miesas iegribu, baudas dēļ.

Cilvēks, saņēmis kādreiz no Dieva izvēles brīvību, ir ļoti tālu no Viņa aizgājis, sarūgtinādams Viņu. Kā ubags ar pastieptu roku Viņš stāv blakus katram no mums un lūdz sapratni, palīdz mums visās lietās un piedod visu.

Bet ar ko cilvēks var atbildēt Dievam? Tikai ar vienu – ar mīlestību! Ar mīlestību uz Dievu, pasauli, Zemi, dabu, cilvēkiem un, visbeidzot, sevi.

… Cilvēks ar uzturu nodrošina tikai 25 – 30% nepieciešamās enerģijas, savukārt atlikušos 70 – 75% saņem no Visuma informatīvā lauka.

Un ne velti Bībelē pirmais bauslis par mīlestību skan šādi: „Tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.”

Otrajā bauslī teikts: „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Cilvēka fizisko ķermeni Dievs ir izveidojis tā, ka tajā ir pilnīgi precīza labvēlīgas attīstības koordināte. Dodot cilvēcei apbrīnojamas zināšanas, Dievs varēja cerēt, ka cilvēks izmantos tās kā normu, būt vesels un laimīgs. Viņš allaž dod koriģējošus norādījumus. Vajag tikai prast tos sadzirdēt vai ieraudzīt.

Enerģija, kuru organisms saņem no apkārtējās telpas, asimilējas šūnās. Cilvēka personība ir Dieva personības fraktālis. Dvēsele, gars, apziņa, fiziskais ķermenis arī ir Dieva fraktāļi.

Koncentrēšanās

Koncentrēšanās ir spēka raksturlielums. Tā pamatojas uz noteiktiem apslēptiem likumiem, kas objektivizējas. Koncentrēšanā ir galvenais instruments, ar ko iedarboties uz informāciju un informatīvajām saiknēm.

Uzmanības koncentrēšana uz matēriju, apziņu vai ārējo vidi ļauj vadīt visus informācijas apjomus. Koncentrēšanās ilgums ir no vienas minūtes līdz 15 stundām. Bet, kā parasti, mums nav daudz laika. Izcilais indiešu garīgais skolotājs Šrī Činmojs ir teicis: „Koncentrēšanās ir visdrošākais mērķa un cilvēcisku vēlmju sasniegšanas ceļš.” Koncentrēšanās ir komandieris, kas pavēl izklaidīgai apziņai kļūt uzmanīgai un mērķtiecīgai. Taču koncentrēties jāmācās, nežēlojot laiku un spēkus. Ar tās palīdzību mēs varam ārstēt jebkuru slimību, pārvaldīt savu ķermeni, biznesa lietas utt.

Kas tad ir koncentrēšanās? Ar to jāsaprot domu sakopošanu uz kādu objektu vai subjektu. Mūsu prāts nespēj būt bezdarbībā, tajā iekļūst dažnedažādas domas, bailes un šaubas.

Ja mēs koncentrējamies uz rozi, tad cenšamies sajust, ka visā pasaulē nav nekā cita kā tikai šī roze. Tātad - domu sakopošanai vienā virzienā uz jebko. Pēc laika var koncentrēties no vienas minūtes līdz pat bezgalībai. Reizēm pēc 5 minūšu koncentrēšanās var sākt sāpēt galva. Tas notiek tad, kad koncentrēšanās spēks nāk no intelektuālā plāna. Bet vajag, lai dvēseles gaisma ienāk prātā. Tāpēc jāsajūt, ka mūsu dvēseles gaisma no sirds iziet caur trešo aci. Un jūs virzāt šo gaismas staru uz koncentrēšanās objektu, kopā ar to ieejat objektā un identificējaties ar to.

Koncentrēšanās metodes:

Vēlams ar vēsu ūdeni nomazgāt seju un acis. Uz sienas domās iezīmējiet melnu punktu acu augstumā. Nostājieties 25-30 cm attālumā no sienas un jākoncentrējas uz punktu, iztēlojoties, ka gaisma no jūsu sirds caur trešo aci iet uz šo punktu. Pēc kāda laika ieraudzīsiet gaišu oreolu ap punktu. Skatieties vienīgi uz punktu, ne par ko nedomājot. Pēc dažām minūtēm mēģiniet sajust, ka jūs elpojat caur šo punktu. Tas sāk „elpot” kopā ar jums. Jūsu elpa nāk no punkta, savukārt punkta elpa – no jums. Kad jūsu koncentrēšanās spējas būs pietiekami stipras, sajutīsit, ka ieejat punktā. Pēc tam varat sākt nākamo vingrinājumu. Uz papīra lapas uzvelciet apli ar 10-15 cm diametru. Tā centrā iezīmējiet melnu punktu. Pielieciet lapu pie sienas acu augstumā. Nostājieties 1m no sienas un ar puspievērtām, atslābinātām acīm fokusējiet savu skatienu uz apli, sajūtiet gaismu no sirds, virzot caur trešo aci uz apli. Koncentrējieties uz apli, bet pēc 3 – 4 min. atveriet acis un iztēlojieties, ka no galvas līdz pat kājām esat acis. Pēc tam sāciet samazināt savu koncentrēšanās objektu un sajūtiet, ka jūsu ķermenis kļūst tikpat mazs kā punkts uz sienas. Ar šādu sajūtu darbojieties katru dienu. Punkts un jūs esat viens vesels. Pēc tam „ieejiet” punktā, izejiet tam cauri un nokļūstiet tam otrā pusē. Pagriezieties atpakaļ un paskatieties uz savu ķermeni. Kas noticis? Ar savu koncentrēšanās spēku jūs esat aizsūtījis savu smalko ķermeni uz punkta otru pusi un tagad ar garīgo redzi skatāties uz savu fizisko ķermeni. Kad koncentrēšanās spēks spēs iznest jūs punkta otrajā pusē, jūsu koncentrēšanās būs pilnīga.
Koncentrēšanās uz sveci.
Ikviena uguns ir magnētiska, tā ir enerģija. Degošas sveces liesma sev piesaista un savāc ap sevi AGNI substanci – garīgo enerģiju ar augstu frekvenci – vibrācijām.
Apsēdieties ērtā pozā, svecei jāatrodas jūsu acu līmenī – 50 – 80 cm attālumā. Neviens nedrīkst traucēt. Jādomā tikai par sveci – liesmu; pirms tam var noskaitīt lūgšanu. Kad acis nogurušas, aizveriet tās un turpiniet iztēlē saglabāt sveces veidolu.
Pēc tam atkal atveriet acis un atkārtojiet visu no sākuma. Pirmajā reizē vingrinājumam jāilgst 10 – 15 minūtes. Iznākumam jābūt šādam – jebkurā laikā radīt savā iztēlē skaidru degošas sveces veidolu. Kad tas notiks, būsiet iemācījies koncentrēties. Tagad varat pašārstēties.
Iztēlē radiet sveces veidolu – liesmu un domās ar gribasspēku caur trešo aci liesmu pārnesiet caur mugura kanālu, novirzot uz sirds apvidu un ievietojiet liesmu sirdī. Tagad deg it kā divas sveces, viena uz galda, otra – jūsu sirdī. Tālāk seko meditēšana. Koncentrējieties uz liesmu savās krūtīs, iztēlojieties, ka gaisma sāk izspiest no ķermeņa caur ādu visu tumsu, dusmas, slimīgas, agresiju, negatīvās īpašības. Un lapa krūtīs kļūst vēl spožāka. Sajūta ir brīnišķīga – ir viegli un brīvi. Visas kaites, slimību informācija ar šo dziedinošo gaisumu tiek izgrūsta laukā.
Neaizmirstiet izformēt slimības informāciju, kas izspiesta telpā ap jums! Un dodiet programmu mīlestības enerģijai! Jo tā ir izdziedināšanas enerģija. Mīlestības telpā slimības neeksistē. Mīlestība – tas ir līmenis, kas sākotnēji nāk no Dieva. Mīlestības tehnoloģiju izmanto slimību ārstēšanai. Lai sāktu koncentrēšanos, pilnīgi jāatslābina ķermenis – dažu minūšu laikā. Ja pietiek gribasspēka, ar koncentrēšanos var izārstēt jebkuru slimību.

Akūta elpošanas nepietiekamība – pārmaiņus jākoncentrējas uz acīm un uz maksimāli tālu ārējas vides priekšmetu.

Akūta sirds nepietiekamība – jākoncentrējas uz labo kāju, kreisās kājas īkšķi un labo ausi.

Labdabīgie audzēji – jākoncentrējas u roku un kāju ādu.

Ļaundabīgie procesi – jākoncentrējas uz abu pēdu virsmu un kreisās rokas delnu.

Elpošanas orgānu slimības – jākoncentrējas uz labo kāju, kreisās rokas mazo pirkstiņu.

Gremošanas trakta slimības – jākoncentrējas uz mutes dobumu un labo ausi.

Nieru, urīnpūšļa slimības – jākoncentrējas uz labās kājas ceļa locītavu.

Slimības, kas saistītas ar izmaiņām endokrīnajā sistēmā un vielmaiņā – jākoncentrējas uz robežu starp fizisko ķermeni un ārējo vidi.

Infekcijas slimības – jākoncentrējas uz labo ausi un labās acs skropstām.

Nervu slimības- jākoncentrējas uz labās rokas rādītājpirkstu.

Acu slimības – jākoncentrējas uz mugurkaula astes kaula daļu.

Alfa

Alfa ir kolosāla vieta, kurp doties. Kas tad ir alfa?

Par alfu sauc stāvokli, kurā mūsu smadzeņu viļņi palēninās aptuveni uz pusi no savas parastās frekvences. Tas notiek pirms aizmigšanas un no rīta pirms pamošanās. Ir konstatēts, ka alfa stāvoklī cilvēka ķermenī notiek pozitīvi procesi. Asinsspiediens normalizējas, pulss stabilizējas, saspringtie orgāni atslābinās, organismā ieplūst vitalitāte. Aktīvā stāvoklī(nomodā) viļņu biežums ir no 14 līdz 21 reizei sekundē. Miega stāvoklī svārstības ir 4- 7 reizes sekundē.

Ieprogrammējiet sevi alfā. Tas nozīmē, ka jūs varat viegli mainīt savas zemapziņas programmas. To var izmantot veselības sakārtošanai, lielu un mazu pārmaiņu ieviešanai dzīvē.

Kad esat alfā, vizualizējiet, ko vēlaties īstenot savā dzīvē, jo atveras zemapziņa. Akceptējiet savas vēlmes. Viss notiek! Galvenais, jātic tam, ko vēlaties sasniegt!

Alfas stāvoklī var ieiet, sākot ar ritmisku elpošanu un pēc tam skaitot no 100 uz leju vai no 50, vai 25, vai 10 – līdz 0. Tas jāatkārto, cik reižu vēlaties, līdz sajutīsiet atslābināšanos un mieru. Pēc tam sāciet vizualizēt programmu, ko vēlaties. Atkārtojiet 10 – 15 reižu konkrētu tekstu – īsu, kodolīgu programmu. Tas jādara gultā pirms gulētiešanas un no rītiem pirms piecelšanās.

Ļoti interesants raksts. Paldies