Latviešu praktiskā maģija

Par latviešu praktisko maģiju.
Senais latvietis dzīvoja maģijas pārpilnā pasaulē. Maģija bija visur. Ne tikai tur, ārā, bet arī blakus. Cilvēks nesāka nevienu jaunu darbu, nenodrošinājies par tā labvēlīgu veikšanu un iznākumu. Rūpīgi sekoja dažādām "zīmēm", galvenokārt no analoģijas sfēras: "ja notiek tā, tad būs šitā".
1. Ikdienišķā maģija
Senais latvietis dzīvoja maģijas pārpilnā pasaulē. Maģija bija visur. Ne tikai tur, ārā, bet arī blakus. Cilvēks nesāka nevienu jaunu darbu, nenodrošinājies par tā labvēlīgu veikšanu un iznākumu. Rūpīgi sekoja dažādām "zīmēm", galvenokārt no analoģijas sfēras: "ja notiek tā, tad būs šitā". Piemēram, ja, uzsākot ceļu, pirmo satiek sievieti, gājums neizdosies, ja vīrieti, otrādi. Taču iespēju robežās šādām lietām tika atrasta pretdarbība, teiksim, to pašu sievieti ieraugot, jānosaka: "Ne bija, ne redzēju", un viņas nestā neveiksme aizies garām.
Jau piedzimstot, mazuli gaidīja dažādas briesmas, galvenokārt, laumas (laumes), kas mēdza bērnus zagt un apmainīt pret savējiem. Šādi bērni bija lielām galvām un neattīstīti, mūsdienās mēs viņus sauktu par dauņiem, bet senie cilvēki viņus mēdza nežēlīgi sist, cerot, ka laumai sasāpēsies sirds par savu bērnu un viņa atnesīs atpakaļ nozagto. Tādēļ mazu bērnu pirms vārda došanas nesauca vārdā un neatstāja ne uz brīdi vienu. Bērna aizsardzībai pārsvarā tika izmantota analoģijas maģija, ticot, ka, ja bērnam sagādās visu vajadzīgo dzīves sākumā, viņam tā netrūks visu mūžu. Teiksim, jau dzimstot puisītim iedeva rokā zobenu, lai viņš būtu drosmīgs. Šūpulī pirmo reizi lika tikai pēc krustabām, tātad vārda došanas. Un arī tad pirms tam šūpulī ielika akmeni, ja nu šūpulī velns ieperinājies, tas apburs akmeni. Pādes dīdīšanā, kas notika krustabu laikā, pēc analoģijas maģijas kūmas vēlēja bērnam visādus labumus - dejoja, lai bērns ātri iet, ģērbās kupli, lai bērns bagāts nu tā tālāk. Lai bērnu nenobrīnētu, to nerādīja svešiem, bet, ja nu kāds sāka susināties: "Ak, kāds smuks bērniņš", māte klusiņām atbildēja "Smuks kā tava pakaļa!", citādi bērns varēja saslimt un nomirt. Kad bērns bija dabūjis vārdu, varēja nedaudz nomierināties. Nākošais bīstamais laiks bija precības, kad jauno līgavu apdraudēja visādas ligas. Topošais vīrs, acīmredzot, pats spēja tikt ar visu galā, bet meiteni gan bija gauži jāsargā, īpaši ar zobeniem cērtot krustus uz visām pusēm. Vedot pa ceļu, viņa ziedoja visām krustcelēm un ūdeņiem, ieejot pa vārtiem, vedēji pirms viņas cirta krustus vārtos, kā arī visās durvīs, pa kurām viņai būtu jāiet iekšā, un meitene mājā iegāja zem sakrustotu zobenu gatves. Pati jaunive ziedoja no sākuma ugunij, tad visiem mājas kaktiem. Roku sadošana notika pār sakrustotiem zobeniem, lai ļaunie gari nemaisās pa starpu un arī vainags tika noņemts ar zobenu. Protams, ja meitene tika nozagta, ceremonijas netika tā ievērotas, abus iebīdīja klētiņā uz uzmeta krustu pāri, un, kad ieradās piktie panāksnieki, nosarkusī meitene jau sēdēja galda galā ar lakatu galvā.
Trešais lielais brīdis, kad ļaunie gari vai mudž ap māju, ir nāve. Cilvēkam mirstot, viņu noņēma no gultas un uzlika uz salmiem uz grīdas, pēc tam tajā vietā grīdā iesita naglu, lai mironis nepaņem citus līdzi. Rokā deva skalu, lai gaiša taka uz viņsauli. Visus lopus un cilvēkus pamodināja, lai viņus neapmirst. Atvēra logus un durvis, lai dvēsele tiek ārā. Pie mirušā visu nakti dega gaisma un sēdēja vāķētāji, droši vien arī tādēļ, lai nabaga mironim glabājot netrūktu dažas labas miesas daļas, jo miroņa pirksti tika uzskatīti par spēcīgiem ārstniecības līdzekļiem, bet rokas un papēži noderēja zagļiem - ja ap kādu māju 3x apnesot apkārt miroņa roku vai papēdi, tur visi aizmiegot un varot šos mierīgi zagt. Tikai, projām ejot, jāapnes atkal līķa detaļa pretējā virzienā.
Vedot mirušo uz kapsētu, zem ratu riteņiem kāva gaili, lai asinis tek uz riteņiem, gaļu apēda. Pa ceļam uz kapsētu kokā iecirta krustu, lai mirušais nenāk atpakaļ. Vedēji gaisā cirta ar zobenu krustus, saucot: "Prom, visi ļauni gari!" ja domāja, ka mirušais ir bijis noburts, pirms viņa bedrē ielika velēnu un tad tikai zārku, lai burvis saslimtu un labākajā gadījumā nomirtu. Pie kapsētas vārtiem tika iespraustas 2 eglītes, kam, ārā nākot, nolauza galotnītes, ar kurām pēra mājiniekus, sakot: "Nemirstiet, nemirstiet, nav vairs vietas kapsētā!". Nākot mājās, tika mītas pēdas - gāja, kājas liekot krustiski, lai mirušais nespēj atrast ceļu mājup. Lēca arī pāri ugunij, jo tai mironis nevarot pāri tikt.
Kapsētā mirušajiem mēdza ziedot naudu, prievītes un striķīšus, kas tika uzskatīti par labām zālēm pret visādām kaitēm un apburšanu. Tas pats attiecās arī uz kapa smiltīm, kam piedēvēja dziedinošas īpašības. Tikai, ko tādu no mirušā ņemot, bija noteikti kaut kas jāatstāj vietā, kaut tikai dzīpariņš, citādi mirušais sadusmojās un varēja ierasties savu lietu atprasīt, kas ar labu parasti nebeidzās.
Ikdienišķo maģiju varētu sadalīt trīs lokos: aizsardzība pašiem, mantai un laukiem.
Pirmā loka maģija ir paredzēta cilvēku aizsardzībai no nelaimēm, slimībām, kaitēm, un veiksmes nodrošināšanai. Tika nēsāti dažādi amuleti - dzīvnieku un putnu figūriņas, plēsoņu nagi, izplatīts paņēmiens bija maisiņā iešūta un kaklā pakārta sāls, kam vajadzētu novērst cilvēku apburšanu.
Daudz un dažādas lietas tika ievērotas sakarā ar cilvēka veselību un skaistumkopšanu. Agrāk cieņā ir bijušas meitas ar baltiem vaigiem, tādēļ tautas medicīnā ir ieteikti dažādi līdzekļi, lai seja neiedegtu, no kuriem eksotiskākais, laikam, ir ielikt lupatiņu skudru pūznī, lai to skudras apspļauda, un tad ar šo lupatiņu berzēt seju. Mazohistiskāk noskaņotās jaunavas varēja pašas turēt seju virs skudru pūžņa, bet tikai Lieldienu rītā. (piebildīsim, ka te ir domāti pavasara saulgrieži, Lielā Diena, nevis kristiešu svētki). Bija dažādi ticējumi, kur un kad jāmazgā seja un jāmazgājas pašam, lai augums būtu balts un seja - sārtiem vaigiem. Savukārt puiši, lai augtu kuplas ūsas un bārda, uz virslūpas smērēja medu, bet uz zoda - cāļa sūdus.
Cilvēki rūpīgi uzglabāja un slēpa visu, kas bijis saistīts ar viņu ķermeni - matus, nagus, izkritušos zobus, jo ticēja, ka šīs lietas dod pār viņiem varu. Tādēļ arī nedrīkstēja matus no sukas vienkārši nomest zemē, bet tos vajadzēja slepus sadedzināt (tikai ne pavardā - lai Uguns māte neapvainojas!).
No tā, cik daudz dažādu vārdu un darbību ir zināmas, lai izvairītos no utīm, blusām, blaktīm un citiem kukaiņiem, jāsecina, ka tā ir bijusi liela problēma. Pārsvarā tiek izmantota analoģijas maģija - jānoķer zināms daudzums apnikušo kukaiņu, parasti trīs vai deviņi, un jāaiznes uz kaimiņa robežām vai krustcelēm, tad neatskatoties jānāk mājās. Kaitnieciskāk noskaņotie ienesa kukaiņus iekšā kaimiņa mājā un apvaicājās: "Vai ciemiņus gaidījāt?" Protams, ka viesmīlīgais namatēvs atbildēja, ka gaidījuši vis, un nu atlika vienīgi izbērt kaitēkļus kādā slepenākā stūrītī, visi pārējie drīz aizskriešot pakaļ.
Mūsu senču zināšanas par cilvēka anatomiju brīžiem bija visai īpatnējas, teiksim, viņi ticēja, ka cilvēkam zem katra matiņa dzīvojot pa utij. Protams, pārāk daudz šo kukaiņu nav nekāds gods, bet vispār bez viņiem dzīvot arī nevarot- ja visas utis cilvēku pametot, viņam esot jāmirst nost. Atskaņas no šī ticējuma ir jaušamas vēl mūsdienās - pazīstams ir teiciens "katram sava uts".
Pret kašķi līdzēja pēršanās ar kadiķa slotu, ieberzēšana ar savu urīnu, darvu un krējumu, mazgāšana ar čūskas ādu, kaltētu peli, nezinot ieēsti cūku tauki ar suņa sūdiem un pelniem, krējums ar taukiem un zirgskābenēm, uzsmērēts uz kašķainām vietām.
Cilvēki senatnē bieži vien slimoja un saķēra visādas kaites un ligas. Ar sīkākām problēmām tika galā pašu lokā, tikai nopietnākos gadījumos vērsās pie burvja, laitītāja (cilvēka, kas ārstē ar braucīšanu, masāžu) vai raganas.
Pārsvarā kaites iznīdēja ar trīs veidu vārdiem un darbībām.
Slimību, kaiti varēja izdeldēt, iznīdēt, saistot vai salīdzinot viņu ar kaut ko jau dilstošu - miroņa drēbēm vai miesu, dilstošu mēnesi, kaut ko ātri pūstošu. Spēcīgi maģiski līdzekļi bija mirušam cilvēkam piederējušas, mugurā bijušas lietas, kapsētas zeme un kapos ziedotās prievītes, vai pat miroņa miesa un kauli. ap maitas kaulu apsien sarkanu dzīparu, aprok krustcelēs vai kapsētā. .
Varēja to pārnest uz citu objektu, apsienot slimo vietu ar dziju un tad šo dziju noliekot krustcelēs, uz akmens, apsienot ap koku vai kā savādāk.
Varēja arī pavēlēt slimībai atstāties, vai nu, piesaucot pārdabiskus palīgus (Dievu, Māru, veco vīru vai sievu), vai pamatojoties uz paša būrēja autoritāti. "Trīs kalni priekšā, trīs pakaļā, seši kalni priekšā, seši pakaļā, deviņi kalni priekšā, deviņi pakaļā, deviņi kalnu pakaļā, deviņi priekšā, seši kalni pakaļā, seši priekšā, trīs kalni pakaļā, trīs priekšā, es tecēšu uz deviņām ceļa jūtīm, turēšu rokā deviņas saites un teikšu: Griez ceļu, griez ceļu, griez ceļu! Tur es piesiešu visas kaites: griezēju ,dūrēju, caurēju, kāksli, pampumu, sērgumu un ņikoni."
Smagāku slimību gadījumā mēdza ziedot gaili: 3x apnes slimniekam gaili, aiznes to uz krustcelēm, izrauj spalvu, nes atpakaļ un palaiž vaļā, neskatoties, kur aizskrien. Ja nelīdz - atkārto, bet gaili nokauj, pusi apēd paši, pusi sadedzina.
Spriežot pēc ticējumu un maģisko darbību daudzuma, izplatītas ir bijušas kārpas un dažādas ēdes. Lai tiktu no tām vaļā, parasti izmantoja dilšanas maģiju. Teiksim, vajadzēja berzēt kārpas ar uz pusēm sagrieztu ābolu un pēc tam nomest to vietā, kur tas ātri sapūst, vai arī kārpas vai ēdi bija jāberzē, skatoties dilstošā mēnesī, klusām skaitot: "Ko raugu, lai dilst, ko taustu, lai nīkst". Bieži vien kārpas vai ēdes arī pārnesa uz citu objektu, apsienot ar dziju un tad noliekot to citā vietā, vai skaitot: "Pie suņa, pie kaķa, ne pie manas miesas".
Strādājot smagu darbu nelabvēlīgos laika apstākļos un dzīvojot nevēdinātajās telpās, cilvēki bieži vien slimoja ar kāsu, drudzi, plaušu karsoni, diloni un citām šādām vainām. Izplatīta ārstēšanas metode bija dot slimniekam visādas pretīgas vielas, lai slimība no viņa vienkārši aizmuktu. Visbiežāk minēti ir govju, aitu un suņu sūdi vai to sula, paša cilvēka urīns, peļu astes vai grauzdētas un pulverī saberztas peles, varžu kauli, melna suņa vilna, kura jākvēpina cilvēkam virsū, kā arī dažādu zāļu tējas (vībotnes, vaivariņi, kumelītes, liepziedu un citas arī tagad izmantojamas drogas). Drudzi varēja aizdzīt, ja slimais skrēja apkārt ap sērmūksli un tad tajā iekoda, pārnesot slimību uz šo koku. Vai, teiksim, noķēra 3x9 garkājainos zirnekļus un, lupatiņa iešūtus, aptina slimniekam ap kaklu.
Arī augoņus un ievainojumus bieži vien mazgāja ar cilvēka urīnu, lika mēslu kompreses, lika virsū čūskas, peles vai vardes gaļu vai ādu, vai mazgāja ar ūdeni vai ziepēm, kur mazgāts mironis. Uz brūcēm un augoņiem mēdza likt zemi, zirnekļa tīklus, ceļmallapes, pelašķu sulu, sakošļātu maizi ar sāli. Turklāt parasti tika skaitīti arī kādi asins apturēšanas vārdi, teiksim: "Caur kalniem upe tek, līkumiņus mētādama; Aiztecēja mīļā Māra, noturēja straujupīti." "Dieva dēli klēti cirta / Zelta spāres spārēdami, Es aizslēgšu vara vārtus / Ne pilīte netecēs" Asins apturēšanas vārdos bieži vien minēta analoģija ar upi, ko aptur vai nu Māra, vai pārdabiski palīgi, vai pats vārdu skaitītājs, apsienot zaļu diegu, aizliekot tapu, aizverot vara vārtus. Skaitot vārdus, attiecīgi ap savainoto vietu arī tina attiecīgās krāsas dziju.
Lūzumus un mežģījumus parasti nosaitēja un tad veda pie laitītājiem vai burvjiem, jo te ar pašu vārdiem varēja būt par maz. Lūzumu gadījumā deva cilvēkam sakasītu varu, jo ticēja, ka tas sastājoties ap lauzto kaulu un savelkot to kopā. Lūzuma vārdi bija ļoti daudz un dažādi, teiksim: "Kauls iekš kaula, miesa iekš miesas, kā mēness un saule iet katrs savā vietā". Lūzumiem: Trejdeviņi trūkumi, trejdeviņi lūzumi, trejdeviņi griezumi pazūd kā pūpēži" Ievainojuma ārstēšanai: "Lai izzūd kā vecs mēnesis, kā veca drēbe, kā bērza tāss", "Lai slimība izzūd kā dilstošs mēness, lai aiziet pie koka, pie akmens, ne pie cilvēka".
Pie latviešu anatomijas īpatnībām jāpiemin tāds orgāns kā māte. Māte - cilvēka orgāns dūres lielumā, ar rokām un kājām kā vardei. Ja izkustās no savas vietas, sāp. Atpakaļ dabon ar laitīšanu un mātes vārdiem. Būtībā tā mēdza dēvēt visādas iekšas kaites - sastiepumus, sāpes, varbūt arī čūlas.
Nopietnāku sērgu gadījumā (mēris) bieži vien visa saime sameta naudiņu, nopirka melnas krāsas lopu un ziedoja to Dievam, lūdzot aizsardzību no šīs slimības. Kad iet prom no mājas, kur lipīga sērga, jāziedo prievīte, lai nepielīp. Arī jāož paša sviedri, jāēd kadiķu ogas, jāskatās uz saviem īkšķiem. Vispār centās no dažādām lipīgām slimībām un sērgām izsargāties, tās aizbaidot un neļaujot tām ienākt sētā. Mēness aptumšošanās laikā vajag vērpt, bet uz otru pusi. Tādu dziju uzglabā. Ja sētai tuvojas mēris vai cita kāda sērga, tad ar to dziju vajag apvilkt ap sētu, lai izsargātos. Mēra vārdi: "Nenāc, nenāc, mērīt, pie manu vārtu, div melli suņi, div melli kaķi, tie tevi ēdīs, tie tevi plēsīs". Mēri un drudzi cilvēki iedomājās kā vecu vīru vai sievu, kurš staigā apkārt nu prasa dzert. Ja nu dzert iedod, tad slimība uzklūp devējam.
Atgriežoties pie mazāk baigām, bet tik pat netīkamām lietām, jāsecina, ka alkoholisms seno latviešu vidū bijusi izplatīta parādība, tiesa gan ,arī cīņas viedi ir visai efektīvi: tikko mirušam cilvēkam izskalo muti ar brandvīnu, ko dod dzērājam, miroņa pirkstu izmaisa dzeramajā, zuša asinis, pirmoreiz jūgta ērzeļa sviedrus, ķēves mīzalus, vistu sūdus, miroņa nagus, nokasījumus no naudas, kas 3 dienas turēta mironim mutē, līņu asinis, dzērienā noslīcinātu peli, savārītu pelēnus, 3 dienas dzērienā turēts kurmis.
Ļoti liela vērība tika pievērsta arī iecerētā laulātā drauga iegūšanai. Meitas, retāk puiši, visās saulgriežu un citās zīmīgās dienās zīlēja savu iecerēto. Bieži vien bija klusējot jāizvāra kāds īpašs ēdiens vai jāapēd siļķe, neko nedzerot, un jāliekas gulēt, vai, gluži otrādi, visu dienu nedrīkstēja neko ēst. Citi varianti min ūdens bļodas nolikšanu, krekla vai zeķu turēšanu zem spilvena un citas izdarības. Kas sapnī parādīsies, būšot tas īstais.
Taču apņēmīgāk noskaņotās jaunkundzes un jaunskungi varēja mēģināt iecerēto ieēdināt vai iedzirdīt, slepus piemaisot ēdienā vai dzērienā visādas riebeklības: pie miesas pielipušas pirstslotas lapas, pirtī radušies sviedri, maize, kas 3 dienas turēta padusē, 9 grauzdētas paduses vai kaunuma spalvas, izkaltēts savs sūds, no dzimšanas saglabātā nabas saite, pirmo mēnešreižu asinis, paša sēkla, kaltēta sikspārņa miesa, izkaltēts, saberzts sienāzis, krupis, kas 9 dienas nonēsāts padusē un tad sadedzināts, 3 saujas kapu smilšu pagalvī, caur miroņa roku 3x izvilkta adata ar melnu diegu, iesprausta mīļotajam drēbēs, melnam kaķim dzīvam novelk ādu, gaļu izvāra podā, lai noiet no kauliem. Kaulus saberž un ieber mīļotā drēbēs vai gultā. Ļoti izplatīta burvestība, kas piemērojama ne tikai mīlestības, bet vispār labvēlības nodrošināšanā, ir tāda: paņem dzīvu vardi vai sikspārni un iemet skudru pūznī, jāmūk ātri prom, lai nedzird pīkstam - paliks kurls. Pēc 3 dienām jānāk skatīties - pāri paliks tikai kauli, tostarp kāsītis un skruķītis. Ar kāsīti var cilvēku pievilkt, ar skruķīti - atgrūst. Buramvārdi: "Maļu, maļu, ko es maļu? Sava vīra bikses maļu. Atsagrieze mans vīriņš kā saulīte debesīs." "Zaļa dzilna, melna čūska caur akmeni diegu vilka, es izvilkšu tavu prātu pa matiņu galiņiem".
Ja grib tikt no ieēdinātā vaļā, jāšļaksta virsū ūdens, kur mironis mazgāts, un jāsaka:: "Tu smirdi kā mironis". Ja vīrs ar citu pinas, jāpabaksta ar kociņu viņa mēsli un tad ar to pašu kociņu - otra sieviete.
Mūsu senču vidū acīmredzot arī bija zināmi nevainīgas ieņemšanas gadījumi, jo pastāvēja tāds ticējums - Ja meita ieelpo āža tauku sveces dūmus, viņai bērns tiek.
Atgriežoties pie sadzīves, var piebilst, ka daži senlatviešu ticējumi bija visai dīvaini, teiksim: Ja grib zināt, vai laiks celties vai nē, iebāž pakaļā pirkstu un tad paosta, ja skāba smaka - laiks celties, ja nē - var gulēt tālāk. Sievietei kādreiz dzimumloceklis bijis padusē, tādēļ tur vēl tagad spalvas aug Nedrīkst ilgi klausīties kaķa ņurrāšanā, tad ausī var ieaugt varde. Ja mutējoties vīrietis iegrūž sievietei mutē mēli, tad viņai drīz izkrīt zobi. Ja guļ tā, ka mēness spīd virsū, var palikt mēnessērdzīgs.
Ikdienas gaitās tika ievēroti visdažādākie tabu, kas bija jāievēro, lai nezustu svētība - nedrīkst slaucīt galdu ar pliku roku, nedrīkst slaucīt mēslus pār slieksni vai mest ugunī, lai neaizmet Laimes vai Uguns mātei acis, svētī saules noiešanu - tai laikā nekā nestrādā.
Daudz dažādu ticējumu un maģisku darbību bija saistītas ar ēdiena gatavošanu un ēšanu. Lai ēdiens gauss, pēc dalīšanas no pirmās bļodas ņem trīs drusciņas un met atpakaļ katlā. Tāpat dara, ja dod kādu ēdienu svešam. Kad svešā mājā mielo, ēdienu vajag paostīt, vai kriksīti nomest zemē, tad nekāds ļaunums necelsies.
Vārot ēst, nedrīkstēja putrā atstāt karoti, alai padomu neizvārītu, nedrīkstēja ar karoti sist pa katla lai bļodas malu, lai badu nepiesauktu, guļot neēda, lai nebarotu nāvi, un nešūpoja kājas, jo tad Velnam bērnus šūpojot. Meitas nedrīkstēja ēst ar apsegtu, bet sievas - ar kailu galvu.
Daudzas no darbībām, kuras jāveic tīrības vai laimes labā, patiesībā ir reāli novērojumi par cilvēka dabu. Teiksim, ja meita netīri slauka istabu, kāpj pāri nokritušai slotai vai grābeklim, nevis to pieceļ, tad tā ir nevīža, kuru patiešām reti kurš gribēs ņemt par sievu.
Pārsvarā cilvēku darbība risinājās vienas sētas, retāk viena ciema ietvaros. Ja nu bija kāda vajadzība doties tālākā ceļā, vajadzēja nodrošināties pret visādiem ļaunumiem. Izejot no mājas, lai dotos kādā tālākā ceļā, mājās palicēji meta viņam pakaļ sāli ar šādu nolūku. Tādēļ tika arī ar zobenu cirsti trīs krusti pie kājām ceļa smiltīs, aizcērtot nelaimei ceļu. Pa ceļu ejot, nedrīkstēja mīst ceļa labajā pusē, tad aizmieznot Laimai acis.Uz lauka pie ugunskura guļot, lai uguns drēbes nesadedzinātu, vispirms jāiedod ugunij maza, nātna lupatiņa, pie tam skaitot: "še, uguns māmiņa, neņem pati savu roku!" Naktī guļot nezināmā vietā vai ārā, cilvēki taisīja "dzelzu sētu" - trīs reizes apvilka sev apkārt apli ar nazi un tad to iesprauda guļvietas galvgalā. "Tais, Dieviņ, dzelzu sētu apkārt manu augumiņu, bur man buri, skauž man skauģi, nevar mani nomaitāt". Šāda sēta līdz arī pret lietuvēniem un citiem nakts mošķiem. Ja gadījās apmaldīties vai uzkulties vadātājām, bija vairāki paņēmieni, kā atrast pareizo ceļu: novilkt kreklu, apgriezt uz otru pusi un uzvilkt mugurā; pāraut pastalas, kreiso labajā kājā un labo kreisajā; galvas lakatiņu apgriezt uz otru pusi un atkal apsiet; saliekties un skatīties sev pa kājstarpi atpakaļ - ja tevi vadātājs apsēdis, tad tā to var arī ieraudzīt, ne tikai pareizo ceļu atrast. Kad iet pie svešas akas dzert vai svešu ūdeni dzer, tad jāuzpūš trīsreiz dvaša ūdenim, lai slimības vai cita skāde nepielīp. Ja iet mājā, kur ir ienaidnieki, 3 reizes jāpiesit papēdis pie sliekšņa, tad tiks laipni uzņemts.
Laiku pa laikam senči mēdza arī uzkauties. Kaujā ejot jāatceras viss, kas klāt atrodas, jo tad paliek vienmēr cilvēks dzīvs. Pirms kaujas varēja noskaitīt dzelzu vārdus - lai pasargātu no ievainojumiem un, ja nu gadās ievainojums, nejustu sāpes: "Ai, jūs, manas mīļas miesas, Pārvēršaties pakulās! Lai tur sita, lai tur dūra Kā pakulu kodeļā."
Otrais loks - saimniecība, mājas.
Visas ēkas tika aizsargātas no ļaunajiem gariem. Aiz pakšiem sprauda pīlādžu zarus, zem sliekšņa kaisīja sāli, uz durvīm un logiem vilka lietuvēna un citus krustus. Pret raganām un skauģiem varēja nodrošināties, pirmkārt, saspraužot jumtā, virs durvīm un logiem asus priekšmetus - izkaptis, adatas, zobenus, nažus. Protams, mājas vajadzēja arī apvārdot: "Skrien ragana šķērsu gaisu, manu kūti neaiztiec, mana kūts dzelžiem kalta, adatām jumti jumti." Varēja apnest ap māju trīs reizes diegu, katru reizi iesienot trīs mezglus un skaitot: "te es iesienu raganas un burvjus". Pēc tam šo diegu vajadzēja piesiet mežā pie koka, atkārtojot tos pašus vārdus. Lai pūķis netiktu klētī, tad pie klēts lodziņa jāpakar veca rata rumba, kas no abiem galiem aizbāzta ar sērmūkšļa tapām. Tāda ratu rumba līdz arī pret raganām, lietuvēniem un burvjiem.
Mājas mēdza sargāt arī pret zagļiem. Ēkas iekšpusē virs durvīm jāiesprauž nazis. Ap ēkām un citu mantību apnesa saktu no miroņa krekla, tad to iesprauda kaut kur stūrītī. Ņem dziju, kurā mironim pie locekļiem turot četri mezgli samesti. To dziju sien ap mantu, pie kuras tad zaglis droši piesiets. Šādu dziju nevar arī nozaudēt. Zagļa piesiešanas vārdi: „Lai debess ir kā cepure uz tavas galvas un zeme kā kurpes pie tavām kājām. Stāvi un nekusties no vietas, kamēr es pats tevi atlaižu". Ja kāda manta ir apvārdota, ka pie tās zaglis piesienas, tad to tomēr var nozagt, ja izvelk kreklu no biksēm, uzvelk to uz galvas un ņem to lietu caur kāju starpu. (Tas nelīdz, ja pie mantas esi jau piesējies.)
Ņem vecu rumbu, aizķīlē abus galus ar ķīļiem. Aiznes to uz avotu vai upi un saka: „Tā lai tā cilvēka sirds puto kā tā rumba." Zaglis nekur neatradīs miera, kamēr nebūs nozagto mantu atnesis atpakaļ. Šāda ratu rumba der arī pret burvjiem, tādā gadījumā rumbā iekšā jāieliek lupatiņa no burvja drēbēm.
Tā kā mājas tika celtas no koka un apjumtas ar salmiem, niedrēm vai šķindeļiem, tās bija ļoti jāsargā no uguns. Jau pamatos, kā arī spārēs, cirta ugunskrustus, ļoti sargāja pašu uguni. Starp spārēm iesprauda sērmūkšļa zariņu, lai zibens neiesper. Ja nu zibens tomēr iespēra, šādu ugunsgrēku varēja nodzēst tikai ar pienu. Uguni kurot, saka: "Dedzies mana uguntiņa, es tev došu baltu vistu ar visiem cālīšiem", apraušot vakarā: "čuči mana uguntiņa kā pelīte midzenī, neaun kājiņas, necel spārniņus". Cilvēki ticēja, ka pavardā dzīvo Ugunsmāte, tādēļ šo uguni ļoti sargāja, baidījās to aizvainot. Vārot ēst, pirmo kumosu ielēja ugunij par ziedojumu, ugunij vakarā ļāva izdegt, nevis lēja ar ūdeni, nekādā gadījumā nebikstīja to ar kāju vai nespļāva tajā, citādi Ugunsmāte sakot: "Drīz celšos! Drīz celšos!" Lai uguns nemetas, jaunai mājai skaitīja šādus vārdus: "Uguns māte, uguns māte, ar tiem zelta lindrakiem, vara slota rokā, sit un slaki, sit un slaki, lai iznīkst nelaimīte kā uguņu dzirkstelīte" - ejot apkārt mājai un apslakot ar ūdeni. Uguni nekad nedod, bet lūdzējam atļauj to paņemt ar savu roku, citādi laimi atdod un noburt var. Vārdi pret apdegumiem: "Nu vardīte guni kūra Uz pelēka akmentiņa, Kļava lapa nosadzisa Ne plēnīte neplēnēja".
Tika uzskatīts, ka aiz krāsns vai arī vecā kokā vai drupās māju robežās dzīvo mājas kungs vai mājas dievs. To baroja tikai saimnieks vai (retāk) saimniece, viņam ziedoja pirmos kumosus no ikviena svētku mielasta vai pirmās ražas - maizes, alus, kāpostiem. Viņam ziedoja arī naudu un dzīparus, ja saslima lopi vai cilvēki, vai arī vienkārši vajadzēja kaut kam labi izdoties.
Skatoties lielo daudzumu čūsku vārdu, jāsecina, ka tās agrāk bijušas viena vienīga sērga. Lai čūskas nenāk mājās, 9x pēdu pie pēdas apstaigā sētu, skaitot čūsku vārdus, piemēram: "Dzelzs vīrs iet pa purvu, tērauda zābaki, vara josta, sudraba zobens. Mūkat odzes spanganās, nu jūs kapās gabalu gabalos". Vai arī: "Melnais, rudais, raibais, strīpainais, krūmu guļa, lapu ložņa, cērt praulā, cērt akmenī, ne lopam, ne cilvēkam". Ejot mežā, skaļi jāsakot: "Tinaties pa kokiem, vijaties pa saknēm, kā zirga pinekļi, kā veci striķi!" Kam ir ar nātniem autiem apautas kājas, tam čūskas nekož. Lai nosistu: "Guli, guli, tu esi plika, tev vajaga apģērba". Ja čūska bija iekodusi, lika virsū zemi, pašas čūskas ādu vai miesu, vai dzīvu zaļo vardi, un skaitīja dažādus vārdus, teiksim: "Bezzobis guļ kārklu krūmā; bezzobi nāc ārā no kārklu krūma, lai sapūst sāpe kā kārklu lapa, lai saplok pampums kā vilnas lēkša."
Tā kā zemnieku labklājība bija atkarīga no lopiem, arī tie tika sargāti ar dažādiem līdzekļiem. Galvenokārt lopi bija jāsargā pret lietuvēniem, raganām un skauģiem. Pret lietuvēniem derēja lietuvēna krusts vai lopam virs muguras piesieta izkapts. Pret raganām, kā jau minēju, visādas asas lietas un vārdi. Latvieši ticēja, ka skauģi ir cilvēki ar ļaunām acīm, kas labumu var noskaust. Tādēļ svešiniekus kūtīs neveda, sargāja lopus, it sevišķi jaunos, kādam rādīt, pienu nesa tikai apsegtos traukos, lopiem mazgāja muguras ar dažādu zāļu novārījumu un tā tālāk. Ja nu kāds cilvēks tomēr skaļi slavē otra mantu, teiksim: "vai, kāds tev skaists zirgs!" vai "Raženi mieži!", vai "Skaists bērns!", tad vajagot atbildēt "Smuks kā tava pakaļa", vai "dirs spaļos", vai "pipari tev uz mēles". "Aizslēdz, Dieviņ, skauģa acis, dzelzu atslēgām, tērauda pederēm". Lai noņemtu noskaudumu, jāņem 3 šķipsnas no 3 paslieksnēm, 3 sarkanas ogles un jāmet ūdenī, tad ar šo ūdeni noskaustais cilvēks vai lops jānomazgā.
Trešais loks - lauki.
Laukus un labību bija visvieglāk apburt, tādēļ arī to ļoti sargāja. Uzsākot ikvienu jaunu darbu, tika veikti dažādi pasākumi, lai skauģi nenoskaustu topošo labumu un lai darbs būtu svētīts. Divas reizes vienu lauku noburt nevar, tādēļ saimnieki mēdza pirmo reizi sēt smiltis, lai varbūtējie skauģi aizburtu uz savu lauku smiltis. Meta krustus, vai, teiksim, pabeidzot apstrādāt lauku, nogāja tam krustām pāri, tad apburt vairs nebija iespējams. Sākot kulšanu, kāva gaili un ar asinīm notraipīja durvis, lai svētība mājās.
To, ka lauki patiešām bija rūpīgi jāsargā, apliecina fakts, cik daudz dažādu darbību zemnieki veica, lai sev dabūtu kaimiņa labumu. Te parādās senā cilvēka domāšana - tas, kas ir manā sētā, ir jāsargā, kā varu, bet kaimiņi īsti vairs nav manējie, tādēļ no viņiem var droši zagt. Zemnieki mēdza ielavīties kaimiņu kūtīs, lai apcirptu vilnu uz lopu pierēm - sagādājot savējiem auglību, sasiet kaimiņam labības stiebrus, saimnieces mēdza kaimiņu pļavās ar karoti smel rasu, skaitot: 'Pikiem, kamiem manā ķērnē, kaimiņienei zilām sulām", savācot kaimiņu govju piena treknumu, mēdza iebarot govīm viņu pašu sakaltušos mēslus, noskaužot treknumu... Tā ir pilnīgi normāla rīcība. Protams, arī pretrīcība ir normāla.
Ja nu gribējās ne tikai sev savākt kaimiņa labumu, bet pašam kaimiņam uzsūtīt nelaimi, ļaudis ķērās pie nešļavām, raganas varēja izmantot arī spļaudekļus. Nešļavas var būt jebkas, kas ir slepus nolikts vai norakts kaimiņa daļā, parasti apsiets ar sarkanu diegu: "es apsēju baltu zirgu ar sarkanu dzīpariņu, lai nemāva govis, vērši, lai nezviedza kumeliņi". Izplatītākās nešļavas ir olas, lupatas, miroņa, sprāgoņas kauli. Taču nešļava var būt arī apvārdots pavisam labs priekšmets - adata, apavs, kamoliņš, vienalga, kas. To noliekot, var neteikt nekā, bet var arī papildus mantu nolādēt, teiksim: "Dievs, dod, mūsu (vārds) ilgu mūžu nedzīvot, svina kājas, alvas acis, ausīm lāga nedzirdēt". Tādēļ ar zemē atrastu mantu vajag ļoti uzmanīties. Vislabāk to paņemt ar cimdiem (ne plikām rokām!!!) un iesviest ugunī kopā ar sāli, noskaitot: "Lai izsprāga skauģam acis kā tās sāls kripatiņas". Ja nu ļoti gribas mantu paturēt, jāņem tā caur kājstarpi nu jāmēģina noskalot tekošā ūdenī, jānotīra ar sāli - tekošs ūdens un sāls neitralizē lielu daļu burvestību. Taču, ja nešļavas nolicējs bijis stiprāks, tas nelīdzēs. Tad atliek dot sūda sulu dzert, un meklēt kādu, kas būrumu noņem - vai nu pašu būrēju, vai stiprāku burvi. Ja izdevās dabūt būrēja drēbes gabalu, to vajadzēja sadedzināt un dot slimajam apēst, tad būrumu noņemot. Varēja arī sagādāt kādu burvim piederošu lietu (vai atrasto nešļavu) un ielikt to ūdenī vai pakārt skurstenī dūmos. Drīz vien burvis nākšot lūgt dzert vai kaut ko aizņemties. Ja viņam prasīto iedod, viņš ir brīvs, ja nē - pats saslimst vai pat nomirst.
Cilvēku vai lopu var apburt arī bez nešļavas. Izplatītākie veidi, kā ieriebt nīstamajai vīramātei, bija pabāzt zem spilvena kapa smiltis, sakot: "Guli tik ilgi, kā tas tur guļ!". Cilvēku var arī iedzirdīt: caur maitas kaulu izaudzētu s zirņus izkaltē, saberž, ieber dzērienā. Kas izdzer, tam sāk vēderā augt kustoņi (vardes vai peles). Vai nu nomirst, vai jādzer apdziru zāles. Ja nu netiek nekādi galā, var vienīgi noskaitīt: "Ai, Dieviņ, ai, Dieviņ, labais mina kājiņām! Min, Dieviņ, pašu labu zem savām kājiņām!". Vai arī lūdz Dievu izkurināt dzelzu pirti, kur pērsies tie, kas laba nevēlēja.
Ja ir izdevies uzzināt, kas tev vēl ļaunu, bet nevar no viņa nekādu mantu dabūt, lai būrumu noņemtu, var aiz tīrās atriebības uz vainīgā pirts akmeņiem uzmest driģenes un noteikt: "lai peras līdz rītam!". Tie, kas pirtī ies, tur kā traki pērsies līdz rīta gaismai.
Nobeigumā gribu atgādināt, ka labākā aizsardzība pret nobūrumu ir dzelzs, asi priekšmeti, sāls, dažāda veida krusti un palīdzības lūgšana un dāsni ziedojumi dieviem.

http://www.lffb.lv/lekcijas/re...