Notikumi » Sapņi
Ko varētu nozīmēt šāds sapnis?
Šīs diskusijas valoda latviešu. Diskusija lasīta 823 reizes
2016.04.21. 22:52
Jāpiezīmē, ka "draudīgās būtnes" sapņos parādās jau ļoti sen, vismaz 15 gadus, bet samērā reti - gadā vai divos. Parasti tām nav izteiktas formas, tādi kā tumši silueti. Citreiz tām nav personas silueta - vienkārši tāds kā neliels, "pūkains ar nekonkrētām robežām" lodveida tumšu dūmu sakopojums. Kad biju maziņš, tad bija ļoti lielas bailes no tām un panikas sajuta, kad tās parādījās sapņos.
Tagad gan vairs panikas šķiet nav, bet vienmēr ir instinktīva baiļu sajūta, tāpēc vienmēr sapnī mēģināju bēgt prom no būtnēm, vai nu koncentrējoties un pārvietojoties uz citu vietu sapņa pasaulē, vai arī ļoti bailīgās situācijās "sasprindzinoties" un vēloties pamosties, kas parasti arī uzreiz izdodas.
*Kādus mēnešus atpakaļ bija sapnis nr1:*
----
Esmu guļamistabā, ir tumšs, un kāda tumša būtne stāv gultas galā. Man protams uzreiz baiļu un draudu sajūta, mēģinu pamosties, itkā pamostos, bet konstatēju ka vēljoprojām esmu sapnī, jo nevar ieslēgt gaismu. Ļoti grūti pārvietoties, tāda kā vājuma sajūta, bet sapnī tik un tā ļoti sasprindzinos un mēģinu pietuvoties būtnei lai to ieraudzītu. Tad kad tas izdodas, tā izskatās pēc kāda mana drauga, bet nav viņš. T.i. vizuāli izskatās tāds pats, bet draudīga sajūta tāda pati kā vienmēr ar šādām būtnēm. Interesanti, ka pamanīju ka minētajam draugam ir mugurā drēbes, kuras viņš jau vairākus gadus nenēsā un kuru dabā vairs nemaz nav, tajā brīdī paliek 100% skaidrs, ka tas ir kaut kas neīsts. Tikko to saprotu, drauga tēls "pazūd" un būtne atkal pārvēršas par tumšu nenosakāma satura stāvu. Bet tāpat bija sajūta, ka ļoti grūti pakustēties vai ko darīt, jo būtne kaut kā mani "paralizē" arī sapņu pasaulē. Šoreiz bēgšanas vietā nolēmu būtnei uzbrukt, bet nevarēju to aizsniegt, tādēļ spļāvu tai virsū, šņācu uz to, skrāpēju cik varēju aizsniegt u.c. Tikko to sāku darīt, būtne pēc brītiņa izgaisa, un man uzriez atkal bija viegli kustēties, tādēļ vienkārši sakoncentrējos ka gribu pamosties, un tas uzreiz izdevās.
----
*Savukārt šonakt bija Interesants sapnis nr2:*
----
Nonāku pie kādas vecas koka ēkas, esmu kopā ar kādu draugu, bet viņu nekad neredzu, neredzu seju, attiecīgi nav zināms kas tas ir.
Koka ēka iekšā ir gaitenis ar daudz durvīm. Katras durvis ved uz citu vietu. Šķiet durvis tumši zaļā krāsā, krāsotas ar vecu zaļu krāsu t.i. krāsai neregulāra tekstūra, notecējumi un tā nedaudz spīdīga.
Mēs ar draugu apspriežam pa kurām durvīm iesim, jo es saku ka taču ja pa kādām ieiet, tad jāatgriežas atpakaļ tajā pašā naktī. Draugs saka ka drīz jau tā vairs nebūs, ka "pēc tam" vai arī "pēc tam kad notiks …., tā vairs nebūs, tad vairs nebūs obligāti jaatgriežas tajā pašā naktī.
Kamēr notiek šī saruna, durvis pa kurām ienācām gaitenī vēl ir vaļā. Ieraugu ka attālumā kādi cilvēki[būtnes] nāk manā virzienā. Arī neredzu to sejas. Sajūta ir nedaudz draudīga, tādēļ ļoti steidzīgi aizveru durvis un tās aizslēdzu ar aizbīdni no iekšpuses. Aizbīdnis arī kopā ar durvīm nokrāsots zaļš. Taču tas ir ļoti maziņš, no plāna metāla. Paspēju padomāt, ka tas varētu neapturēt būtnes, tādēļ eju tālāk pa gaiteni, meklējot kādas durvis pa kurām iziet.
Izskatās, ka vairākas durvis ir "neaktīvas"t.i. tās ir pusvirus un aiz tām ir vienkārši mazas tumšas istabiņas. Taču eju tālāk ar ekspektāciju ka kādam no durvīm jābūt būtu "aktīvām" t.i. jāved uz kādu citu vietu. Iznāk visas ved uz citām vietām, taču ne vienmēr darbojas.
Strādājošas durvis vēl neesmu atradis, taču draudīgā sajūta nāk tuvāk. Nolemju mēģināt ieiet paslēpties kādā no istabām. Caur vienām durvīm ieraugu istabu, kura ir nedaudz gaišāka kā pārējās t.i. var redzēt kas tajā iekšā, jo pārējās pilnīgi neko nevar redzēt. Istaba maza, betona/akmens/apmestas bet nodrupušas sienas, istabas vidū maziņš ķeblītis, arī nokrāsots zaļš ar tādu pašu krāsu. Es itkā taisos iet istabā iekšā, bet svārstos, pēkšņi ar acs kaktiņu pamanu kādu kustību augšā - izrādās gaitenim nav izteiktu griestu, bet koka sijas virs tām vēl augšā vieta, bet tur tumšs, kā vecai lauku mājai. Ieraugu ka virs šiem vēl augstāk augšā kaut ko var saredzēt - tur sēž viena no tām pašām būtnēm ,kas izraisīja draudīgo sajūtu, un vēro mani. Nolemju bēgt tālāk prom pa gaiteni, bet pēkšņi sadzirdu klusu, ļoti skaistu, melodisku mūziku, kas nāk no istabas, kurai vēljoprojām stāvu pretī. Mūzika izraisa ļoti spēcīgu "ilgu" sajūtu un vēlmi uzreiz doties tās virzienā. Sajūta ka mūzika tāda kā pārpasaulīgā "enģeļu dziedāšana" - kādas augstākas būtnes ļoti skaisti dzied lūgšanas vai mantras Dievam. Uzreiz saprotu, ka istaba tieši tagad "aktivizējusies". Es vēljoprojām stāvu istabai uz sliekšņa, mūzika paliek skaļāka. Ne zaļo ķeblīti, ne arī istabu kā tādu vairs nevar saskatīt, tas, kas redzams caur durvīm, vienlaicīgi ar mūzikas kļūšanu skaļāk, transformējas par kaut ko nenoteiktu. Taču mūzika ir tik skaista, ka es vairs nepievēŗšu uzmanību interesantajai telpas transformācijai un aizveru acis. Neskatoties uz "ilgām" un to ka skaistā mūzika "velk" pie sevis, un vieta pilna ar patīkamām emocijām, visaptverošu mīlestību u.tml., nezkādēļ zinu, ka uz to vietu, uz kurieni šobrīd ved šīs durvis, tomēr nevar iet. T.i. stāvu tieši uz sliekšņa un nesperu nevienu soli tālāk, kaut arī muzika ļoti velk pie sevis. Mūzika izraisa dziļu pazemības sajūtu, un neatverot acis raudu, rīt asaras. Salieku plaukstas kopā kā lūgšanā. Acis man vēljoprojām aizvērtas, taču nedaudz sajūtu attālo draudīgo sajūtu - paveru nedaudz acis, ieraugu ka gaitenī dažus no metrus no manis stāv jau vēl viena draudīgā būtne. Nevar redzēt ne tās formu, ne arī seju, bet gan tikai tumšu siluetu, kaut arī tā stāv dažu metru attālumā. Mūzika un visa sajūta kopumā velk uz to istabu, bet saprotu ka jāiet prom, jo nu jau tuvumā ir 2 draudīgās būtnes - viena virs sijām starpgriestu telpā, un viena tieši tepat blakus koridorā.
Ar ceļiem vēljoprojām esmu uz sliekšņa, bet noliecos līdz pat grīdai ar galvu pieplokot pie zemes istabas iekšienē, jo ir nepārvarama vēlme paklanīties tam, ar ko istaba savienota. Gaidu ka galva pieskārsies grīdai, taču acīmredzot tajā vietā grīdas nemaz nav, galva itkā iegrimst tādā kā gaisīgā, tikai nedaudz biezākā masā par gaisu, tādos kā smalkos putekļos.
Paklanījies pie aicinošās dievišķās mūzikas istabai, nokāpju no istabas sliekšņa, nevēloties, bet zinot ka "vajag".
Stāvu koridorā, gribu iet uz izeju, taču man tieši priekšā draudīgā būtne. Nolemju to konfrontēt un strauji dodos tās virzienā, un stingri saķeru to aiz kakla. Tuvumā redzams ka būtnei ir vīrieša seja kā cilvēkam, taču tā ir sarkanā krāsā, noklāta ar tādiem kā punktiem/defektiem/pumpām vai rētām. Būtne ar mīmiku nekā neizrāda, ka būtu to stipri satvēris aiz kakla un to saspiedis. Pagrūžu to malā un dodos uz "izeju". Izejot pa durvīm, pa kurām ienācu gaitenī pēkšņi nonāku kādā mājā, kas atrodas pilsētā, pirmajā stāvā. Ārdurvīm ir stikla rūtis, tādēļ ieraugu ka uz ielas jau būtne ar sarkano seju atkal ir klāt, tādēļ uzreiz aizslēdzu mājas durvis.
Es caur durvīm kaut ko mēģinu viņam teikt, tipa lai škic. Draudīgā būtne kaut ko man pastāsta, un atmet ar roku, un dodas prom.
Vairs nevaru atcerēties ko tieši, bet palika sajūta, ka viņš mēģināja pateikt ka es visu (situāciju,būtnes vai kaut ko vēl) nepareizi saprotu, un ka acīmredzot tāpat rīkošos vadoties no tā ko saprotu, tādēļ viņš domā, ka nav vērts skaidrot. Interesanti ka visa konstrukcija tika "pateikta" vienā momentā, tajā brīdī kad būtne darīja žestu "atmetot ar roku", kā viena doma, kas uzreiz saturēja visus šos konceptus, tādēļ praktiski neiespējami to pārrakstīt saturīgā teikumā. Jebkurā gadījumā sajūta ka tur bija vēl visāda informācija, kas bija uztverama sapnī, taču pamostoties vairs nē.
-----
No šī sapņa pamodos kā no jebkura cita, t.i. nebija nekādu "nevaru pamosties" vai "viltus pamošanās" efektu, kā sapnī nr1.
Interesanti būtu uzzināt ko varētu nozīmēt sapnis nr2 no ezotērikas viedokļa.
Ar cieņu,
Jānis
Tagad gan vairs panikas šķiet nav, bet vienmēr ir instinktīva baiļu sajūta, tāpēc vienmēr sapnī mēģināju bēgt prom no būtnēm, vai nu koncentrējoties un pārvietojoties uz citu vietu sapņa pasaulē, vai arī ļoti bailīgās situācijās "sasprindzinoties" un vēloties pamosties, kas parasti arī uzreiz izdodas.
*Kādus mēnešus atpakaļ bija sapnis nr1:*
----
Esmu guļamistabā, ir tumšs, un kāda tumša būtne stāv gultas galā. Man protams uzreiz baiļu un draudu sajūta, mēģinu pamosties, itkā pamostos, bet konstatēju ka vēljoprojām esmu sapnī, jo nevar ieslēgt gaismu. Ļoti grūti pārvietoties, tāda kā vājuma sajūta, bet sapnī tik un tā ļoti sasprindzinos un mēģinu pietuvoties būtnei lai to ieraudzītu. Tad kad tas izdodas, tā izskatās pēc kāda mana drauga, bet nav viņš. T.i. vizuāli izskatās tāds pats, bet draudīga sajūta tāda pati kā vienmēr ar šādām būtnēm. Interesanti, ka pamanīju ka minētajam draugam ir mugurā drēbes, kuras viņš jau vairākus gadus nenēsā un kuru dabā vairs nemaz nav, tajā brīdī paliek 100% skaidrs, ka tas ir kaut kas neīsts. Tikko to saprotu, drauga tēls "pazūd" un būtne atkal pārvēršas par tumšu nenosakāma satura stāvu. Bet tāpat bija sajūta, ka ļoti grūti pakustēties vai ko darīt, jo būtne kaut kā mani "paralizē" arī sapņu pasaulē. Šoreiz bēgšanas vietā nolēmu būtnei uzbrukt, bet nevarēju to aizsniegt, tādēļ spļāvu tai virsū, šņācu uz to, skrāpēju cik varēju aizsniegt u.c. Tikko to sāku darīt, būtne pēc brītiņa izgaisa, un man uzriez atkal bija viegli kustēties, tādēļ vienkārši sakoncentrējos ka gribu pamosties, un tas uzreiz izdevās.
----
*Savukārt šonakt bija Interesants sapnis nr2:*
----
Nonāku pie kādas vecas koka ēkas, esmu kopā ar kādu draugu, bet viņu nekad neredzu, neredzu seju, attiecīgi nav zināms kas tas ir.
Koka ēka iekšā ir gaitenis ar daudz durvīm. Katras durvis ved uz citu vietu. Šķiet durvis tumši zaļā krāsā, krāsotas ar vecu zaļu krāsu t.i. krāsai neregulāra tekstūra, notecējumi un tā nedaudz spīdīga.
Mēs ar draugu apspriežam pa kurām durvīm iesim, jo es saku ka taču ja pa kādām ieiet, tad jāatgriežas atpakaļ tajā pašā naktī. Draugs saka ka drīz jau tā vairs nebūs, ka "pēc tam" vai arī "pēc tam kad notiks …., tā vairs nebūs, tad vairs nebūs obligāti jaatgriežas tajā pašā naktī.
Kamēr notiek šī saruna, durvis pa kurām ienācām gaitenī vēl ir vaļā. Ieraugu ka attālumā kādi cilvēki[būtnes] nāk manā virzienā. Arī neredzu to sejas. Sajūta ir nedaudz draudīga, tādēļ ļoti steidzīgi aizveru durvis un tās aizslēdzu ar aizbīdni no iekšpuses. Aizbīdnis arī kopā ar durvīm nokrāsots zaļš. Taču tas ir ļoti maziņš, no plāna metāla. Paspēju padomāt, ka tas varētu neapturēt būtnes, tādēļ eju tālāk pa gaiteni, meklējot kādas durvis pa kurām iziet.
Izskatās, ka vairākas durvis ir "neaktīvas"t.i. tās ir pusvirus un aiz tām ir vienkārši mazas tumšas istabiņas. Taču eju tālāk ar ekspektāciju ka kādam no durvīm jābūt būtu "aktīvām" t.i. jāved uz kādu citu vietu. Iznāk visas ved uz citām vietām, taču ne vienmēr darbojas.
Strādājošas durvis vēl neesmu atradis, taču draudīgā sajūta nāk tuvāk. Nolemju mēģināt ieiet paslēpties kādā no istabām. Caur vienām durvīm ieraugu istabu, kura ir nedaudz gaišāka kā pārējās t.i. var redzēt kas tajā iekšā, jo pārējās pilnīgi neko nevar redzēt. Istaba maza, betona/akmens/apmestas bet nodrupušas sienas, istabas vidū maziņš ķeblītis, arī nokrāsots zaļš ar tādu pašu krāsu. Es itkā taisos iet istabā iekšā, bet svārstos, pēkšņi ar acs kaktiņu pamanu kādu kustību augšā - izrādās gaitenim nav izteiktu griestu, bet koka sijas virs tām vēl augšā vieta, bet tur tumšs, kā vecai lauku mājai. Ieraugu ka virs šiem vēl augstāk augšā kaut ko var saredzēt - tur sēž viena no tām pašām būtnēm ,kas izraisīja draudīgo sajūtu, un vēro mani. Nolemju bēgt tālāk prom pa gaiteni, bet pēkšņi sadzirdu klusu, ļoti skaistu, melodisku mūziku, kas nāk no istabas, kurai vēljoprojām stāvu pretī. Mūzika izraisa ļoti spēcīgu "ilgu" sajūtu un vēlmi uzreiz doties tās virzienā. Sajūta ka mūzika tāda kā pārpasaulīgā "enģeļu dziedāšana" - kādas augstākas būtnes ļoti skaisti dzied lūgšanas vai mantras Dievam. Uzreiz saprotu, ka istaba tieši tagad "aktivizējusies". Es vēljoprojām stāvu istabai uz sliekšņa, mūzika paliek skaļāka. Ne zaļo ķeblīti, ne arī istabu kā tādu vairs nevar saskatīt, tas, kas redzams caur durvīm, vienlaicīgi ar mūzikas kļūšanu skaļāk, transformējas par kaut ko nenoteiktu. Taču mūzika ir tik skaista, ka es vairs nepievēŗšu uzmanību interesantajai telpas transformācijai un aizveru acis. Neskatoties uz "ilgām" un to ka skaistā mūzika "velk" pie sevis, un vieta pilna ar patīkamām emocijām, visaptverošu mīlestību u.tml., nezkādēļ zinu, ka uz to vietu, uz kurieni šobrīd ved šīs durvis, tomēr nevar iet. T.i. stāvu tieši uz sliekšņa un nesperu nevienu soli tālāk, kaut arī muzika ļoti velk pie sevis. Mūzika izraisa dziļu pazemības sajūtu, un neatverot acis raudu, rīt asaras. Salieku plaukstas kopā kā lūgšanā. Acis man vēljoprojām aizvērtas, taču nedaudz sajūtu attālo draudīgo sajūtu - paveru nedaudz acis, ieraugu ka gaitenī dažus no metrus no manis stāv jau vēl viena draudīgā būtne. Nevar redzēt ne tās formu, ne arī seju, bet gan tikai tumšu siluetu, kaut arī tā stāv dažu metru attālumā. Mūzika un visa sajūta kopumā velk uz to istabu, bet saprotu ka jāiet prom, jo nu jau tuvumā ir 2 draudīgās būtnes - viena virs sijām starpgriestu telpā, un viena tieši tepat blakus koridorā.
Ar ceļiem vēljoprojām esmu uz sliekšņa, bet noliecos līdz pat grīdai ar galvu pieplokot pie zemes istabas iekšienē, jo ir nepārvarama vēlme paklanīties tam, ar ko istaba savienota. Gaidu ka galva pieskārsies grīdai, taču acīmredzot tajā vietā grīdas nemaz nav, galva itkā iegrimst tādā kā gaisīgā, tikai nedaudz biezākā masā par gaisu, tādos kā smalkos putekļos.
Paklanījies pie aicinošās dievišķās mūzikas istabai, nokāpju no istabas sliekšņa, nevēloties, bet zinot ka "vajag".
Stāvu koridorā, gribu iet uz izeju, taču man tieši priekšā draudīgā būtne. Nolemju to konfrontēt un strauji dodos tās virzienā, un stingri saķeru to aiz kakla. Tuvumā redzams ka būtnei ir vīrieša seja kā cilvēkam, taču tā ir sarkanā krāsā, noklāta ar tādiem kā punktiem/defektiem/pumpām vai rētām. Būtne ar mīmiku nekā neizrāda, ka būtu to stipri satvēris aiz kakla un to saspiedis. Pagrūžu to malā un dodos uz "izeju". Izejot pa durvīm, pa kurām ienācu gaitenī pēkšņi nonāku kādā mājā, kas atrodas pilsētā, pirmajā stāvā. Ārdurvīm ir stikla rūtis, tādēļ ieraugu ka uz ielas jau būtne ar sarkano seju atkal ir klāt, tādēļ uzreiz aizslēdzu mājas durvis.
Es caur durvīm kaut ko mēģinu viņam teikt, tipa lai škic. Draudīgā būtne kaut ko man pastāsta, un atmet ar roku, un dodas prom.
Vairs nevaru atcerēties ko tieši, bet palika sajūta, ka viņš mēģināja pateikt ka es visu (situāciju,būtnes vai kaut ko vēl) nepareizi saprotu, un ka acīmredzot tāpat rīkošos vadoties no tā ko saprotu, tādēļ viņš domā, ka nav vērts skaidrot. Interesanti ka visa konstrukcija tika "pateikta" vienā momentā, tajā brīdī kad būtne darīja žestu "atmetot ar roku", kā viena doma, kas uzreiz saturēja visus šos konceptus, tādēļ praktiski neiespējami to pārrakstīt saturīgā teikumā. Jebkurā gadījumā sajūta ka tur bija vēl visāda informācija, kas bija uztverama sapnī, taču pamostoties vairs nē.
-----
No šī sapņa pamodos kā no jebkura cita, t.i. nebija nekādu "nevaru pamosties" vai "viltus pamošanās" efektu, kā sapnī nr1.
Interesanti būtu uzzināt ko varētu nozīmēt sapnis nr2 no ezotērikas viedokļa.
Ar cieņu,
Jānis
2016.04.22. 17:44
Interesanti. Izskatās ,ka kāds no mirušajiem, kurš ir ietrēdzis starp šo dimensiju un nākošo taisa jokus, nevar tikt prom ...40 dienas ir pagājušas pēc nāves -bet prom netiek.....tad arī pieņem dažādus veidolus, kura mērķis ir likt saprast, ka ir problēma.Sekas- ,ka ņem nost dzīvības enerģiju pašam, nav labi, būs ķibeles.Iespējams ,ka šai būtnei ir pašnāvnieka status ar smagu dvēseli.Par to daudz rakstīts .Rakstiet ,kad apnīk, likvidēšu šos astrālos parazītus.viav200@mail.ru
Lai pievienotu komentāru, vispirms ir jāielogojas portālā
 | Ieiet | Reģistrēties |