Kapu kults

Starp Miķeļiem un Mārtiņiem latviešiem vienmēr ir bijis klusais – veļu – laiks. Nekur tas nav pazudis, kaut arī bļodiņu ar cienastu neredzamajam aizgājēja garam uz sliekšņa vairs nenoliekam.

Tradicionāli latviešiem ir kapu svētki, tāpat Svecīšu vakars un Mirušo piemiņas diena. Katoļi 1. novembrī atzīmē Visu svēto dienu, Lietuvā, piemēram, tā ir oficiāla brīvdiena. Svecīšu vakari Latvijā daudzviet ir oktobrī, tā esot no luterāņiem noskatīta tradīcija. Rudenī cilvēki sakopj kapus, pārklāj ar egļu zariem un aizdedz svecītes. Savukārt ar Mirušo piemiņas dienu novembrī luterāņiem beidzas kārtējais Baznīcas gads.

Kapsētā saskaras materiālais un garīgais, te savijušās reliģiskās un tautas pagāniskās tradīcijas. Vai vēl ir aktuāls veļu laiks, varbūt tomēr šodienas cilvēkam tas ir kaut kas pārāk arhaisks? Ceraukstes kultūras darbiniece un pagasta kapu pārzine Inita Gilberte uzskata, ka tas, ko saucam par

veļu laiku, ir tradīcija, kas vieno dzimtu, paaudzes, gan tos, kuri ir kopā, gan tos, kuru vairs nav mūsu vidū.

«Manuprāt, pati daba ir iekārtojusi šo svētīgo laiku, kas mums vajadzīgs sevis sakārtošanai, pārdomām. Lai spējam piebremzēt un pārdomāt, ko vērta ir dzīve nemitīgā skrējienā, drupinot sevi ikdienišķās rūpēs par materiāliem labumiem, strīdos par niekiem,» saka Inita.

Kapsēta ir sabiedriska, publiski pieejama vieta, kur savā veidā notiek sociālā kontrole. Kaut vai garām ejot, paziņas, kādreizējie skolasbiedri, kaimiņi pamana, kura kapa vieta sen nav kopta, kur, gluži pretēji, kāds pēc ilgāka laika atcerējies savu pienākumu, cits uzlicis pieminekli, cits jaunu apmalīti, apcirpis dzīvžogu.

«Arī lapu vākšana kapsētā, stādījumu ieziemošana un sakopšana ir iemesls, lai satiktos un pie viena pieminētu savus mīļos, par viņiem domājot. Tā ir netverama, vienlaikus nesaraujama saite. Gluži vienkārši ikdienā vairs neredzamies, bet citādi viņi vienmēr ir ar mums. Man reizēm ir bijusi izjūta, ka, ar mīļumu un cieņu pieminot sev tuvos aizmūža cilvēkus, saņemu no viņiem enerģiju, kas ir vajadzīga, lai dzīvotu tālāk,» pārdomās dalās Inita Gilberte.

Latviskā izpratnē veļi nav spoki, ko dzenāt prom.

Sacīto apliecina pierakstītie latviešu tautas ticējumi – aizgājējs paliek dzimtas loceklis, kas neredzams seko palicēju dzīvei, priekiem, darbiem. Reizēm arī palīdz, dod padomu, ja tā var saukt piepeši prātā ienākušu atziņu, lēmumu. Tāpēc arī latviešiem ir svarīgi ne tikai aprušināt piemājas dārziņu, bet arī rūpīgi apkopt aizgājēju atdusas vietas. Grūti atrast otru tautu, kas tik cītīgi kopj kapus. Ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem.

Aizejot paliek

Latviešu folkloras krājumos atrodams simtiem tautasdziesmu un ticējumu par dzīvības un nāves saskari. Par veļiem latviešu folklorā ir daudz teiku un nostāstu. Ir arī īpašas veļu laika dziesmas, pat klusas rotaļas, spēles, īpaši mīklu minēšana, stāsta folkloras kopas «Dreņģeri» vadītāja Ināra Grēniņa. Viena no šim laikam piederīgām četrrindēm ir: «Veļu upe pārplūdus’, /No krastiem izgājus’. /Tu paliki tai pusē, /Mums palikti šai pusē.» Veļu godināšanas tradīcija gan tagad, gan agrāk raksturīga daudzām tautām. Tā ir goda, cieņas izrādīšana tiem, kuri kādu laiku bijuši kopā ar mums.

Ināra Grēniņa stāsta, ka pirms vairākiem gadiem folkloristi atzīmējuši veļu laiku, sanākot pie kāda mājās, iedegtas sveces, dziedātas dziesmas: «Tas nav publisks pasākums, drīzāk tāds privāts brīdis, ja gribas pakavēties savās atmiņās un pārdomās. To var darīt, arī stāstot priecīgus un jautrus atgadījumus. Mums katram taču ir palicis prātā kaut kas no bērnībā piedzīvotā, kad vēl bija dzīvi mūsu vecvecāki, varam pieminēt savus pirmos skolotājus, draugus, paziņas, Latvijā pazīstamus cilvēkus. Viņi ir bijuši daļa no mūsu dzīves, tāpat kādreiz nākamās paaudzes sacīs par mums.
http://www.tvnet.lv/sievietem/...