Reliģija » Kristietība
Baznīcas lāsts.
Šīs diskusijas valoda latviešu. Diskusija lasīta 2827 reizes
2013.11.12. 17:41
Pāvests par valsts izzadzējiem runā Jēzus vārdiem – tie pelnījuši ar akmeni kaklā tikt iemesti jūrā.
http://www.delfi.lv/news/world...
http://www.delfi.lv/news/world...
2013.11.12. 17:45
Baznīcas lāsts
Kā izskaidrojams tas, ka psalmu grāmatā sastopam lāstus un ļauna vēlējumus? - jautājām Rīgas Romas katoļu baznīcas kardinālam Jānim Pujatam. «Jāatceras, ka seno austrumtautu likumos pastāvēja atmaksas tiesības. Tas nozīmē, ka ļaundarim drīkstēja atmaksāt ar ļaunu.
Psalmi atspoguļo ciešanu nomāktu un izmisušu cilvēku, kurš lūdzas, lai Dievs soda vajātājus. Tātad viņš atmaksu uztic Dievam.
Vecās derības kontekstā šāda lūgšana (piemēram, 109. psalms) nekas anormāls nav. Dievs vainīgo var sodīt. Vai nepelnīti ļaunu cilvēku lāsti var skart arī ticīgu, godprātīgu cilvēku?
Labas gribas cilvēkus lāsti neskar, taču dažādas dzīves grūtības nākas piedzīvot ikvienam. Un tās nav jāuzskata par lāstu, jo grūtībās tiek kaldināts tikums. Ir arī problēmas, kuras cilvēkam jāpiedzīvo savu grēku dēļ. Kristus runā par cilvēku, kura dvēsele ir tukša. Pār viņu agri vai vēlu sāks valdīt ļaunie spēki (Mateja 12: 43 - 45).
No šiem «iemītniekiem» cilvēku neatbrīvos ne ekstrasensi, ne burvji, ne kāds cits, kurš citu neveiksmes veiksmīgi izmanto sava biznesa interesēs. Ļaunie spēki cilvēku pametīs paši, tiklīdz viņš sāks svētīgu dzīvi. Priesteri nereti praktizē arī īpašas ļauno garu izdzīšanas lūgšanas.»
Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo baznīcas virspriesterim Nilam Druvaskalnam jautājām par to, kas ir baznīcas lāsts.
«Baznīcas lāsts (anatēma) skar tos cilvēkus, kuri rīkojušies pretēji baznīcas un Bībeles likumiem. Baznīcas sinode šādos gadījumos grēcinieku uz laiku atšķir vai izslēdz no baznīcas.
Atšķirtie zināmu laiku nevar saņemt baznīcas sakramentus. Taču arī par šiem draudzes locekļiem baznīca uzņemas pilnu atbildību.
Anatēmas galvenais mērķis - mudināt grēcinieku pārdomāt savu negatīvo rīcību un nožēlot grēkus, kuru sekas parasti būtiski ietekmē gan viņa paša, gan tuvāko dzīvi. Atšķirtajiem cilvēkam parasti dod iespēju savu rīcību nožēlot un pēc zināma laika viņus atkal atjauno draudzē.
Apustulis Pāvils Bībelē daudz runā par to, ka cilvēki, kuri necienīgi pieņēmuši svētos sakramentus, bieži slimo un nereti pat sakramentu pieņemšanas laikā nomirst.
Savukārt attiecībā uz nekristītajiem pareizticīgo baznīcā lieto terminu «vispārējā anatēma» jeb lāsts. Protams, tad, kad šie cilvēki tiek nokristīti (tas var notikt ikvienā vecumā), lāsts vairs nav spēkā.
Taču līdz kristībām minētie cilvēki atrodas pilnīgā sātana eņģeļu rīcībā, jo nekristīta dvēsele pasaules būtības kontekstā ir anomāla parādība,» uzskata N. Druvaskalns. «Par Dieva lāstu jeb sodu īpaši daudz runāts Vecajā derībā.
Tas parasti skar cilvēkus, kuri pārkāpj Dieva baušļus. Arī katras vispagāniskākās reliģijas svētajos rakstos atrodami aizliegumi zagt, zaimot Dievu, iekārot cita sievu - tātad arī tad, ja šie cilvēki dzīvo Āfrikas vidienē un neko nav dzirdējuši par Jēzu Kristu un desmit baušļiem, viņu liktenis atkarīgs no dzīves saskaņā ar savu sirdsapziņu.
Kā izskaidrojams tas, ka psalmu grāmatā sastopam lāstus un ļauna vēlējumus? - jautājām Rīgas Romas katoļu baznīcas kardinālam Jānim Pujatam. «Jāatceras, ka seno austrumtautu likumos pastāvēja atmaksas tiesības. Tas nozīmē, ka ļaundarim drīkstēja atmaksāt ar ļaunu.
Psalmi atspoguļo ciešanu nomāktu un izmisušu cilvēku, kurš lūdzas, lai Dievs soda vajātājus. Tātad viņš atmaksu uztic Dievam.
Vecās derības kontekstā šāda lūgšana (piemēram, 109. psalms) nekas anormāls nav. Dievs vainīgo var sodīt. Vai nepelnīti ļaunu cilvēku lāsti var skart arī ticīgu, godprātīgu cilvēku?
Labas gribas cilvēkus lāsti neskar, taču dažādas dzīves grūtības nākas piedzīvot ikvienam. Un tās nav jāuzskata par lāstu, jo grūtībās tiek kaldināts tikums. Ir arī problēmas, kuras cilvēkam jāpiedzīvo savu grēku dēļ. Kristus runā par cilvēku, kura dvēsele ir tukša. Pār viņu agri vai vēlu sāks valdīt ļaunie spēki (Mateja 12: 43 - 45).
No šiem «iemītniekiem» cilvēku neatbrīvos ne ekstrasensi, ne burvji, ne kāds cits, kurš citu neveiksmes veiksmīgi izmanto sava biznesa interesēs. Ļaunie spēki cilvēku pametīs paši, tiklīdz viņš sāks svētīgu dzīvi. Priesteri nereti praktizē arī īpašas ļauno garu izdzīšanas lūgšanas.»
Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo baznīcas virspriesterim Nilam Druvaskalnam jautājām par to, kas ir baznīcas lāsts.
«Baznīcas lāsts (anatēma) skar tos cilvēkus, kuri rīkojušies pretēji baznīcas un Bībeles likumiem. Baznīcas sinode šādos gadījumos grēcinieku uz laiku atšķir vai izslēdz no baznīcas.
Atšķirtie zināmu laiku nevar saņemt baznīcas sakramentus. Taču arī par šiem draudzes locekļiem baznīca uzņemas pilnu atbildību.
Anatēmas galvenais mērķis - mudināt grēcinieku pārdomāt savu negatīvo rīcību un nožēlot grēkus, kuru sekas parasti būtiski ietekmē gan viņa paša, gan tuvāko dzīvi. Atšķirtajiem cilvēkam parasti dod iespēju savu rīcību nožēlot un pēc zināma laika viņus atkal atjauno draudzē.
Apustulis Pāvils Bībelē daudz runā par to, ka cilvēki, kuri necienīgi pieņēmuši svētos sakramentus, bieži slimo un nereti pat sakramentu pieņemšanas laikā nomirst.
Savukārt attiecībā uz nekristītajiem pareizticīgo baznīcā lieto terminu «vispārējā anatēma» jeb lāsts. Protams, tad, kad šie cilvēki tiek nokristīti (tas var notikt ikvienā vecumā), lāsts vairs nav spēkā.
Taču līdz kristībām minētie cilvēki atrodas pilnīgā sātana eņģeļu rīcībā, jo nekristīta dvēsele pasaules būtības kontekstā ir anomāla parādība,» uzskata N. Druvaskalns. «Par Dieva lāstu jeb sodu īpaši daudz runāts Vecajā derībā.
Tas parasti skar cilvēkus, kuri pārkāpj Dieva baušļus. Arī katras vispagāniskākās reliģijas svētajos rakstos atrodami aizliegumi zagt, zaimot Dievu, iekārot cita sievu - tātad arī tad, ja šie cilvēki dzīvo Āfrikas vidienē un neko nav dzirdējuši par Jēzu Kristu un desmit baušļiem, viņu liktenis atkarīgs no dzīves saskaņā ar savu sirdsapziņu.
2013.11.12. 17:54
Visa laicīgā labklājība ir saistīta ar ceturtā baušļa ievērošanu, un daļēji labklājību jāuzskata par dabiskā prāta dabisku izpausmi. Tāpat arī laicīga nelaime, nemiers un raizes, kā arī pāragra nāve ir šā baušļa pārkāpšanas dabiska izpausme. Kur neviens nevēlas paklausīt un būt padevīgs, bet visi grib valdīt un uzspiest savu gribu, tur vienmēr būs strīdi, konflikti, savstarpējs naids un viss cits ļaunums, kas no tā izriet.
Padomā par ģimeni, kur bērni dumpojas pret vecākiem, kalpi pret kungiem un negrib paklausīt. Tur patiešām būs briesmīgs haoss – konflikti un cīņas, posts un nemiers visā namā. Tas pats notiek, kad zemē rodas pretestības gars pret valsts varu. Tā rezultātā cilvēki viens otru cenšas iznīcināt!
Savukārt, kur cilvēks pazemīgi pakļaujas Tā Kunga kārtībai, vecākiem un laicīgai pārvaldei, un ikviens domā par pienākumiem savā Dieva dotajā vietā un stāvoklī, tur plaukst svētība, miers un laba kārtība. Te mēs redzam skaidrus un loģiskus iemeslus, kādēļ laicīga labklājība ir atkarīga no 4. baušļa ievērošanas.
Bet cilvēks, kas te redz vienīgi dabisko kārtību, ir tumsonīgs kā pagāns. Jo ar šo kārtību taču Dievs mājo mūsu vidū. Viņš tik smalki pazīst un pārvalda visas radības ceļus, ka neviens putniņš nekrīt zemē bez Viņa gribas. Kur Dievs ir devis bausli un pievienojis klāt apsolījumu – apsolījumu, kas arvien norāda ne tikai uz svētību, bet arī uz lāstu –, tur vairs nav runa tikai par to, ka lietas izpaužas savā dabiskajā kārtībā.
Tur ir Dieva lēmums un spriedums, ka laicīgas svētības tiks dotas tiem, kas godā savu tēvu un māti, bet lāsts nāks pār šī baušļa pārkāpējiem. Cilvēks, kas kaut nedaudz iepazinis šīs pasaules kārtību, ir redzējis gana daudz piemēru un pierādījumu, ka tai visā ir kas vairāk par dabisku lietu kārtību, tur ir kas īpašs un noslēpumains, kas nosaka cilvēku likteņus.
Ja kāds pelna sev laicīgu labklājību, pateicoties saviem iedzimtajiem talantiem vai citiem dabiskiem avotiem, tas nešķiet nekas īpašs, un tomēr arī tā ir vienīgi Dieva dāvana. Savukārt Dieva svētība vēl skaidrāk saskatāma tad, kad cilvēks bez izcilām spējām un talantiem spēj iemantot šai dzīvē lielu laimi. No otras puses, apdāvinātiem cilvēkiem ar lielu potenciālu bieži ceļā stājas vai nu nelaimes un grūtības, vai arī labas lietas bez īpaša iemesla gluži vienkārši izbirst caur viņu pirkstiem, un tie pat nesaprot, kā tas noticis.
Ikviens šādos piemēros redz ko neparastu un sāk runāt par Dieva svētību vai lāstu. Cik bieži jau cilvēku acīm redzams, ka tas viss ir saistīts ar cilvēka attiecībām ar saviem vecākiem, kur piepildās 4. baušļa svētība vai lāsts, jo bauslis nepārprotami cilvēka laicīgo labklājību saista ar mūsu attieksmi pret vecākiem. Kāds prātīgs mācītājs reiz teicis:
“Klusi un bez trokšņa, tomēr spēcīgi un brīnišķīgi cauri cilvēku likteņiem iet kas ļoti zīmīgs. Bieži tas šķiet izzūdam. Bet pēkšņi tas atkal uzliesmo. Tas nav nekas cilvēcisks. Tas ir kaut kas pārdabisks. Tā ir vecāku svētība.” Cik gan bieži mūsu acu priekšā bijis gluži vai burtisks šo Svēto Rakstu vārdu piepildījums: “Acs, kas nievā tēvu un neatzīst par nepieciešamu paklausīt mātei, ir jāizknābj kraukļiem upes malā un jāaprij jauniem ērgļiem” (Sal.pam.30:17), piemēram – kad dumpīgs un ļauns dēls tiek pakļauts kara tribunālam un iet bojā vai kad tādam jāmirst soda izpildes vietā savas nerimtīgās ļaundarības dēļ.
Nereti notiek tā, kā saka Luters: “Bērnam, kas nevēlas klausīt žēlastības pilnu vecāku un skolotāju balsis, būs jāpaklausa bendes balsij. Bet bende runā tik asi, ka galva tiek atdalīta no ķermeņa.” Kas vieglprātīgi nicina savu labvēlīgo vecāku, skolotāju un citu pieredzējušu cilvēku padomu, to bez grūtībām savaldīs visvarenais Dievs ar daudz smagākas disciplīnas palīdzību. Dievam ir vara pār cilvēkiem. Taču mums par sargiem Viņš grib likt mūsu vecākus, skolotājus un priekšniekus. Ja nevēlamies paklausīt Dievam caur viņiem, tad mūs pārmācīs dzīves grūtības.
Vai tev patīk vai ne, Dievs noteikti piepildīs Savu vārdu. Ja tu paklausīsi un cienīsi tos, kas likti augstāk par tevi, Dievs bagātīgi tev atmaksās ar visām labām lietām. Bet, ja nevēlies Dievam klausīt, Viņš tevi arvien piemeklēs un sūtīs nelaimes, lāstu un pašu nāvi.
“Ja tu nicini Dieva vārdu un baušļus, it kā tos būtu devis kāds muļķis,” saka Luters, “tad redzēsim, vai tu esi cilvēks, kas spējīgs iztikt bez Dieva labvēlības. Lai nu kā, bet tev katrā ziņā ir labāk iegūt žēlīgu Dievu ar mieru un svētību, nekā Viņa nežēlastību un lāstu.”
Padomā par ģimeni, kur bērni dumpojas pret vecākiem, kalpi pret kungiem un negrib paklausīt. Tur patiešām būs briesmīgs haoss – konflikti un cīņas, posts un nemiers visā namā. Tas pats notiek, kad zemē rodas pretestības gars pret valsts varu. Tā rezultātā cilvēki viens otru cenšas iznīcināt!
Savukārt, kur cilvēks pazemīgi pakļaujas Tā Kunga kārtībai, vecākiem un laicīgai pārvaldei, un ikviens domā par pienākumiem savā Dieva dotajā vietā un stāvoklī, tur plaukst svētība, miers un laba kārtība. Te mēs redzam skaidrus un loģiskus iemeslus, kādēļ laicīga labklājība ir atkarīga no 4. baušļa ievērošanas.
Bet cilvēks, kas te redz vienīgi dabisko kārtību, ir tumsonīgs kā pagāns. Jo ar šo kārtību taču Dievs mājo mūsu vidū. Viņš tik smalki pazīst un pārvalda visas radības ceļus, ka neviens putniņš nekrīt zemē bez Viņa gribas. Kur Dievs ir devis bausli un pievienojis klāt apsolījumu – apsolījumu, kas arvien norāda ne tikai uz svētību, bet arī uz lāstu –, tur vairs nav runa tikai par to, ka lietas izpaužas savā dabiskajā kārtībā.
Tur ir Dieva lēmums un spriedums, ka laicīgas svētības tiks dotas tiem, kas godā savu tēvu un māti, bet lāsts nāks pār šī baušļa pārkāpējiem. Cilvēks, kas kaut nedaudz iepazinis šīs pasaules kārtību, ir redzējis gana daudz piemēru un pierādījumu, ka tai visā ir kas vairāk par dabisku lietu kārtību, tur ir kas īpašs un noslēpumains, kas nosaka cilvēku likteņus.
Ja kāds pelna sev laicīgu labklājību, pateicoties saviem iedzimtajiem talantiem vai citiem dabiskiem avotiem, tas nešķiet nekas īpašs, un tomēr arī tā ir vienīgi Dieva dāvana. Savukārt Dieva svētība vēl skaidrāk saskatāma tad, kad cilvēks bez izcilām spējām un talantiem spēj iemantot šai dzīvē lielu laimi. No otras puses, apdāvinātiem cilvēkiem ar lielu potenciālu bieži ceļā stājas vai nu nelaimes un grūtības, vai arī labas lietas bez īpaša iemesla gluži vienkārši izbirst caur viņu pirkstiem, un tie pat nesaprot, kā tas noticis.
Ikviens šādos piemēros redz ko neparastu un sāk runāt par Dieva svētību vai lāstu. Cik bieži jau cilvēku acīm redzams, ka tas viss ir saistīts ar cilvēka attiecībām ar saviem vecākiem, kur piepildās 4. baušļa svētība vai lāsts, jo bauslis nepārprotami cilvēka laicīgo labklājību saista ar mūsu attieksmi pret vecākiem. Kāds prātīgs mācītājs reiz teicis:
“Klusi un bez trokšņa, tomēr spēcīgi un brīnišķīgi cauri cilvēku likteņiem iet kas ļoti zīmīgs. Bieži tas šķiet izzūdam. Bet pēkšņi tas atkal uzliesmo. Tas nav nekas cilvēcisks. Tas ir kaut kas pārdabisks. Tā ir vecāku svētība.” Cik gan bieži mūsu acu priekšā bijis gluži vai burtisks šo Svēto Rakstu vārdu piepildījums: “Acs, kas nievā tēvu un neatzīst par nepieciešamu paklausīt mātei, ir jāizknābj kraukļiem upes malā un jāaprij jauniem ērgļiem” (Sal.pam.30:17), piemēram – kad dumpīgs un ļauns dēls tiek pakļauts kara tribunālam un iet bojā vai kad tādam jāmirst soda izpildes vietā savas nerimtīgās ļaundarības dēļ.
Nereti notiek tā, kā saka Luters: “Bērnam, kas nevēlas klausīt žēlastības pilnu vecāku un skolotāju balsis, būs jāpaklausa bendes balsij. Bet bende runā tik asi, ka galva tiek atdalīta no ķermeņa.” Kas vieglprātīgi nicina savu labvēlīgo vecāku, skolotāju un citu pieredzējušu cilvēku padomu, to bez grūtībām savaldīs visvarenais Dievs ar daudz smagākas disciplīnas palīdzību. Dievam ir vara pār cilvēkiem. Taču mums par sargiem Viņš grib likt mūsu vecākus, skolotājus un priekšniekus. Ja nevēlamies paklausīt Dievam caur viņiem, tad mūs pārmācīs dzīves grūtības.
Vai tev patīk vai ne, Dievs noteikti piepildīs Savu vārdu. Ja tu paklausīsi un cienīsi tos, kas likti augstāk par tevi, Dievs bagātīgi tev atmaksās ar visām labām lietām. Bet, ja nevēlies Dievam klausīt, Viņš tevi arvien piemeklēs un sūtīs nelaimes, lāstu un pašu nāvi.
“Ja tu nicini Dieva vārdu un baušļus, it kā tos būtu devis kāds muļķis,” saka Luters, “tad redzēsim, vai tu esi cilvēks, kas spējīgs iztikt bez Dieva labvēlības. Lai nu kā, bet tev katrā ziņā ir labāk iegūt žēlīgu Dievu ar mieru un svētību, nekā Viņa nežēlastību un lāstu.”
2013.11.15. 21:20
Beidzot viens gudrs cilvēks parādījies, kas pareizi saprot pasaules lietu kārtību.Apsveicu.
Lai pievienotu komentāru, vispirms ir jāielogojas portālā
 | Ieiet | Reģistrēties |