Sevis upurēšana vai mīlestība?Parādam savu ''nevērtību'', mācam viņu necienīt mūsu intereses,jūtas,vajadzības.Prasām vai gaidām tādu pašu upuri no viņa puses tuvā nākotnē.Tā vietā ,lai vienotos un cienītu mūsu prasības,mēs mācāmies mocīties,-uztvert dzīvi un attiecības kā mocības.Kuras kaut kad beigsies.Mierinām savu lepnību,egoismu ,paceļoties savās sāpēs un pārdzīvojumos.Īpaši tad ,kad nav ar ko lepoties, mēs izmantojam,lai tiktu vaļā no savas neizlēmības.Naivi domājam ,ka mans partneris būs par to pateicīgs,Bet ,ja upuris tiek ziedots regulāri,tad pateicības vietā viņš būs vainīgs un dusmīgs.Grūti ir pildīt šādu pienākumu.Mēs aizmirstam atzīt,ka tas mums ir izdevīgi,ja mēs meklējam kādu izdevīgumu-atsakoties cita dēļ no daudzām sev vajadzīgām lietām.Mīlestība nav mīlestība ,ja tā prasa upurus.
Lai pievienotu komentāru, vispirms ir jāielogojas portālā
