Smaržu saistība ar noteiktām slimībām.
* Puvušu ābolu saldenā dvaka – diabēts, ketoacidoze.
* Zivju smārds – aknu slimības.
* Fēču smaka – zarnu samešanās vai nosprostojums.
* Blondas sievietes matu aromāts – tīfs.
* Acetona smaka – nieru mazspēja.
* Novadējuša alus dvinga – tuberkuloze.
* Puvuma smaka – C vitamīna deficīts.
* Pelējušu ābolu vai vīnogu dvaka – apdegumi.
* Puvušu olu smirdoņa – aknu mazspēja.
Cilvēka deguns spējā uztvert smaržu nianses gan ievērojami atpaliek no izsmalcinātās ožas, kāda piemīt dzīvniekiem, piemēram, suņiem. Netrūkst jūsmīgu liecinājumu, ka tieši ģimenes mīluļa uzstājīgums, ar purnu neatlaidīgi bakstot vai laizot atsevišķas vietas uz saimnieka ķermeņa, palīdzējis laikus atklāt prostatas, urīnpūšļa, krūts, ādas, dzimumorgānu un pat plaušu audzēju. Tas vedinājis zinātniekus šīs spējas pētīt, skaidrot un arī mēģināt izmantot praksē.
Jau pierasts, ka lidostās un robežpunktos muitniekiem narkotiku meklēšanā palīdz speciāli apmācīti suņi. Tāpat veikti pētījumi, kuros tie nekļūdīgi saoduši zarnu vēzi slimnieka izkārnījumos, gāzēs un izelpā, turklāt šo spēju neietekmēja ne asiņu klātbūtne fēcēs, ne tas, ka pacients bijis smēķētājs.
Citos eksperimentos īpaši apmācīti vācu aitu suņi un labradori ar apbrīnas vērtu ticamības pakāpi norādījuši uz urīnpūšļa un plaušu vēzi pacienta urīna paraugos.
Tomēr jāatceras, ka dzīvnieks spēj saost tikai tam iemācīto smaržu gammu, bet nevar noteikt diagnozi. Gluži tāpat, kā, pieliekot roku drudža slimnieka pierei, varam secināt, ka viņam ir paaugstināta temperatūra, nevis noteikt šī stāvokļa iemeslu.
Vēža slimnieka organismā notiek daudzi sarežģīti bioķīmiski procesi, kas var piešķirt specifisku smaržu ādai, sviedriem, izelpai, urīnam, fēcēm, asarām, siekalām un citiem izdalījumiem. Iespējams, tas notiek jau slimības sākumstadijās, taču sabrūkoša audzēja smārds ir tik nepatīkams un spēcīgs, ka to telpā var saost pat nemediķis.
