tetovējumi- zīmogs cilvēka dzīvei
Tetovējumi mūsdienu masu subkultūrā tiek plaši izplatīti un kļūst arvien populārāki, bet informācija par tetovēšanas būtību publiskā telpā gandrīz nemaz nav pieejama, tāpēc reti kurš zin, ka tetovējums uzliek lielu papildus slogu cilvēka veselībai, var izraisīt ļoti nopietnas saslimšanas un ka pati tetovējuma esamība ir cilvēka garīgās nelīdzsvarotības un estētisko jūtu kropluma pazīme. Tetovējuma medicīniskais vērtējums Kas ir tetovēšana? Tā ir krāsas ievadīšana ādas apakšējos slāņos ar adatas palīdzību, kur tā paliek uz visu mūžu. Bet krāsas lielākā vai mazākā mērā ir toksiskas (indīgas) vielas. No tā arī izriet tetovējuma nozīmīgais kaitējums cilvēka veselībai un tā potenciālais dzīvības apdraudējums. Pirmkārt, bīstams ir pats tetovēšanas process, jo tā rezultātā nozīmīgi krāsas daudzumi var nonākt asinīs un izraisīt asins saindēšanos, kam galējos gadījumos var būt pat letālas sekas. Tāpat tetovēšanas procesā var saslimt ar tādām slimībām kā hepatīts, AIDS, t.s. “venēriskajām slimībām”, tuberkulozi un pat spitālību. Šie riska faktori, lai gan ir nozīmīgi, tomēr tie ir vienreizēji un minimizējami tetovētāja pieredzes, meistarības un godprātības esamības gadījumā (bet ej nu pārbaudi to). Otrkārt, tā kā krāsa ir lielākā vai mazākā mērā toksiska, bet jebkurā organismā notiek nepārtrauktas izmaiņas, tetovējums atstāj negatīvu iespaidu uz visu organismu (to varētu nosaukt par permanentu mikro intoksikāciju). Tas ir niecīgi krāsas daudzumi un/vai tās izraisītu iekaisumu un ilglaicīgo alerģisku reakciju produkti regulāri nonāk asinīs, tādējādi atstājot iespaidu uz aknu darbību un caur to uz visu organismu. Aknas organismā veic attīrīšanas jeb atindēšanas funkciju, bet tetovējums kļūst par nepārtrauktu papildus slogu aknām. Atkarībā no tetovējumā izmantotās krāsas toksiskuma pakāpes, tetovējuma vietas asins cirkulācijas pakāpes, aknu stipruma un veselīguma pakāpes, organisma tekošā stāvokļa imunitātes pakāpes un citiem faktoriem tetovējums atstāj lielāku vai mazāku negatīvu iespaidu uz organismu un var kļūt par nozīmīgu slimību un organisma novājināšanas faktoru. Piemēram, zinātnieki no Kanādas savā pētījumā ir parādījuši saistību starp plaši izplatīto modi uz tetovējumiem un smagu hronisko aknu saslimšanu pieaugumu. Jebkurā gadījumā tetovējuma krāsa ir svešķermenis organismā, kurš uz to atstāj attiecīgu iespaidu. Treškārt, tetovējumos izmantotajām krāsām ir dažāda intoksikācijas (indīguma) pakāpe plašā diapazonā (visindīgākā esot melnā krāsa), to izmantošanas kontrole praktiski gandrīz netiek veikta un nav pat īstu pētījumu par tetovējumu ilglaicīgu ietekmi uz veselību, nemaz nerunājot par konkrētu krāsu ietekmes uz veselību pētījumiem. Ja pārtikas piedevu (t.s.”e-vielas”) gadījumā ir pietiekami stingra formāla reglamentācija to nekaitīguma pārbaudē, izmantošanā un patērētāju informēšanā par izmantotajām e-vielām (lai gan šī reglamentācija ir nepilnīga un bieži tiek dažādos veidos apieta, tā tomēr ir), tad tetovējumu krāsu gadījumā nekādas tamlīdzīgas kontroles sistēmas nepastāv. Tādējādi aptetovējamajam nekas cits neatliek kā akli ticēt un paļauties uz tetovētāja un krāsu ražotāju godaprātu, kas kapitālisma apstākļos un tetovēšanas industrijas pārstāvju īpašas morālās stājas un reliģiska tipa uzskatu dēļ ir vairāk kā muļķīgi. Rezumējot, pat labvēlīgos apstākļu sakritības gadījumos tetovējums ir laika mīna cilvēka organismā, kura jebkurā mirklī var sākt ļoti negatīvi ietekmēt tā veselības stāvokli. Īss ieskats tetovēšanas vēsturē Tetovējuma nosaukums caur franču valodu ir cēlies no polinēziešu valodas, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “zīmējums uz ādas”. Tas sāka plaši izplatīties no angļu ceļotāja Džeimsa Kuka (1728 – 1779) aprakstiem. Kuks no saviem ceļojumiem visa cita starpā atveda arī pilnībā notetovētu polinēzieti, kurš tika izrādīts apgaismotajai eiropiešu publikai. Tetovējums ir arhaisku mežoņu tautu tradīcija un pazīme. Plaši zināma un sena tetovēšanas prakse ir polinēziešu, indonežiešu un maoru vidū, un tai ir tīri reliģiska nozīme. Mežoņiem tetovējums ir atšķirības zīme, kas cilvēkus atšķir no dzīvniekiem (tiem, kuriem nav tetovējuma, tie neskaitās cilvēki). Tetovēšana bija sastopama arī senajā Ķīnā un senajā Ēģiptē. Tetovējumus savā vēsturē piemin Hērodots. Senajā Romā tetovēja vergus un karagūstekņus. Mūsdienu izpratnē visnopietnākās tetovēšanas tradīcijas ir japāņiem. Līdz mūsu ēras 4.gadsimtam japāņu nacionālajā reliģijā sintuismā tetovēšana bija ierasta un izplatīta parādība, bet tās attīstības rezultātā japāņi no cilvēka ķermeņa kropļošanas ar tetovējumu palīdzību atteicās. Tomēr nopietnas tetovēšanas tradīcijas saglabājās japāņu sabiedrības izstumto un kriminālo elementu vidū. Sākotnēji tetovējumus izmantoja kā kauna un kriminālu elementu atpazīšanas zīmes, kas tika tetovētas redzamās vietās, bet ar laiku tetovējumi kļuva par ļoti būtisku japāņu organizētās noziedzības (t.s. jakudzu) organizatorisku un hierarhisko stāvokli apliecinošu elementu. Līdz ar budisma attīstību Japānā un dažādu budistu sektu saplūšanu ar japāņu kriminālajiem elementiem japāniska tetovēšanas tradīcija izplatījās budisma melno sektu vidū visā budisma izplatības areālā. Tādējādi tetovēšana ieguva spēcīgu maģisko nozīmi (melnās maģijas, protams). Arī mūsdienās tetovējums ir viena no budistu melno sektu dalībnieku, jakudzu un ar tiem saistīto struktūru dalībnieku pazīmēm. Tetovēšanas praksi izmantoja arī vācu nacisti. Elitāro SS struktūru dalībniekiem bija ietetovēta asinsgrupa. Pēc šiem tetovējumiem viņus pēc tam arī izķēra. Mūsdienu neonacistiem patīk sev tetovēt dažādu rūnu simbolus. Jūdaismā, kristietībā un islāmā attieksme pret tetovējumiem ir kategoriski negatīva, gandrīz nemaz pēc būtības to nepaskaidrojot. Krievijā un attiecīgi arī Latvijā tetovējumi līdz XX gadsimta sākumam bija maz izplatīti un sāka parādīties tikai jūrniekiem. Padomju laikā tetovējumi kļuva par neatņemamu kriminālās pasaules hierarhijas apzīmēšanas sastāvdaļu, plaši izplatījās cietumnieku vidū, kā arī bija populāri starp jūrniekiem un karavīriem. Tetovējumu maģiskā nozīme Tetovēšana papildus visam citam ir arī ļoti spēcīga un destruktīva maģiska tehnoloģija, kura atstāj stipru iespaidu uz cilvēka psihi. Pirmkārt, šis iespaids var būt klasiski maģisks, kad aptetovētā cilvēka psihi spēcīgi ietekmē ar tetovējumu un tetovēšanas procesu saistītie reliģiska tipa rituāli un mīti. Šī ietekme balstās uz upura ticību noslēgtiem reliģiska rakstura mītiem par tetovēšanas procesa un uztetovēto simbolu slēpto un/vai pārdabisko nozīmi. Diemžēl tikai ar to tetovējumu ietekme uz cilvēku neaprobežojas. Senajās reliģijās un maģiskajās praksēs papildus klasiskajiem maģijas elementiem mēdz izmantot papildus stimulatorus, kuri noved cilvēku transa un citu apziņu stāvokļos. Tās pārsvarā ir dažādas smaržas, pārtikas piedevas (arī zālīšu un sēņu uzlējumi) un ieelpojamas (smēķējamas) vielas, kuras rada būtiskas uztveres izmaiņas un halucinācijas. Maģiskajās praksēs šādu vielu lietošana tiek ritualizēta, estetizēta un apaudzēta ar mistiskiem mītiem, tādējādi panākot daudz spēcīgāku maģisko efektu. Tetovējumam pēc savas ietekmes uz cilvēku psihi ir daudz spēcīgāka maģiska ietekme nekā ritualizētai haluciogēno vielu lietošanai. Ja dažādu “zālīšu” smēķēšanas efekts ir pārejošs (“dullums” samērā ātri pāriet), tad tetovējums rada nepārtrauktu efektu. Kā tas darbojas? Ļoti vienkārši: līdzīgi kā venozi ievadāmās narkotikas, bet bez nepieciešamības tās nepārtraukti ievadīt. Pēc tam, kad tetovējums vienreiz ir izveidots, tas pēc tam atstāj nepārtrauktu ietekmi uz cilvēka psihi. Variēts te tiek ar krāsu sastāvu, tetovēšanas tehnoloģiju, tetovējuma vietu, aptetovējamā raksturu un veselības stāvokli, tetovējuma zīmējumu un mītiem. Tas viss var tikt attiecīgi ritualizēts un mitioloģizēts. Tetovēšana ir metode, ar kuras palīdzību cilvēks tiek iedzīts nepārtrauktā, nepārejošā, neizbēgamā un viņam pilnībā neizprotamā “sāpju” stāvoklī. Tādējādi tetovējuma esamība attīsta un nostiprina cietsirdību cilvēkā. Tāpat tetovēšana darbojas kā filtrs, kurš atsijā vājos. Jebkurš tetovējums ir nopietns cilvēka veselības slogs, bet ar speciālu metožu palīdzību iespējams panākt daudz lielāku “atsijāšanas” efektu, kad tetovējumu spēj “panest” tikai ļoti spēcīgi cilvēki (pārējie smagi saslimst un nomirst). Rezumējot, tetovēšana ir nozīmīgs nāves kulta elements, kurš vienlaicīgi kalpo gan “nepilnvērtīgo” un vājo lēnai iznīcināšanai, gan nāves ideoloģijas adeptu kristalizācijai, konsolidācijai un norūdīšanai, tāpēc aptetovētajiem parasti ir raksturīga vesela buķete nāvīgu grēku starp kuriem smēķēšana, alkohola un narkotiku lietošana un seksuāla izlaidība ir tie mazākie. Aptetovējamo psiholoģiskais portrets Kādi cilvēki padodas tetovējumu (savas miesas sakropļojuma) vilinājumam? Ambiciozi un varaskāri, kā arī kompleksaini un iekšēji par sevi nepārliecināti cilvēki. Ambiciozie un varaskārie ar tetovējumu palīdzību grib nostiprināt un visai pasaulei apliecināt savu unikalitāti un īpašo stāvokli. Viņus arī pievilina slepenības un maģisko mītu migla. Viņi paniski grib būt uzvarētāji un izredzētie. Savukārt cilvēkiem, kuriem pataloģiskā iekšējā nepilnvērtības sajūta neizpaužas agresijā uz ārpasauli un kuriem tā izpaužas “sevis nograušanā” (agresija tiek vērsta uz iekšu), tetovējums palīdz mazināt kompleksainību un nepārliecinātību par sevi. Šādiem cilvēkiem tā ir viena no kompensācijas reakcijām, kura virspusēji raugoties var pat šķist pozitīva. Bet tā tas, protams, nav, jo pamatproblēma (psihiskais defekts) netiek risināta, cenšoties tikai mainīt problēmu izpausmes virzienu (pārvērst iekšējo agresiju ārējā) un padarīt defektu par butaforizētu efektu. Šādiem cilvēkiem ir arī tieksme uz visādiem izkropļojumiem. Tā kā viņu psihe ir traumēta un viņi nepārtraukti “sevi grauž”, traumētas mēdz būt arī estētiskās jūtas un uztvere kā rezultātā viņiem patīk kroplas formas, tēli, zīmējumi, fotoattēli, viss zemiskais utt.. Visa jaunlaiku “modernā māksla” ar tās antiestētiku ir šāda tipa cilvēku radīta priekš tāda pat tipa nelaimīgajiem. Normāliem cilvēkiem bez nopietnām psiholoģiskām problēmām postmoderniskie “smērējumi” ir nepatīkami un pat pretīgi. Avoti:
Lai pievienotu komentāru, vispirms ir jāielogojas portālā
|
