Varis blogs

Viena no mūsu smagākajām problēmām ir parā­dība, ko mēs dēvējam par disciplīnu; tā patiesām ir ļoti komplicēta. Redziet, sabiedrība uzskata, ka tai jākontrolē un jādisciplinē pilsoņi, jāveido viņu prāts atbilstoši noteiktai reliģiskai, sociālai, morālai un ekonomiskai matricai.

Vai disciplīna vispār ir vajadzīga? Ieklausieties uz­manīgi, nesakiet uzreiz “jā” vai “nē”. Vairums no mums, it sevišķi jaunieši, domā, ka nav vajadzīga ne­kāda disciplīna un cilvēkiem jāatļauj darīt visu, ko tiem iegribas, un mēs iedomājamies, ka tā ir brīvība. Taču tikai pateikt, ka mums vajag vai nevajag disciplīnu, ka mums vajag būt brīviem un tā tālāk, ir bezjēdzīgi, ja nav sapratnes par pašu disciplīnas problēmu.

Izcils sportists sevi visu laiku disciplinē, vai ne? Viņam ir prieks piedalīties sporta spēlēs, un nepiecie­šamība uzturēt sevi formā liek viņam agri iet gulēt, atturēties no smēķēšanas, ēst pareizos ēdienus un vispār ievērot labas veselības noteikumus. Viņa dis­ciplīna ir nevis spaidi vai konflikts, bet gan dabisks rezultāts, ko rada aizrautība ar sportu.

Jānoskaidro, vai disciplīna palielina vai pamazina cilvēka enerģiju. Cilvēki visā pasaulē jebkurā reliģijā un jebkurā filosofijas skolā uzspiež disciplīnu prātam; tas nozīmē kontroli, pretestību, koriģēšanu, apspie­šanu, bet vai tas viss ir vajadzīgs? Ja disciplīna rada lielāku cilvēka enerģijas ražīgumu, tad tā ir noderīga, tai ir nozīme; bet, ja tā tikai apspiež cilvēka ener­ģiju, tad tā ir ļoti kaitīga, destruktīva. Visiem mums ir enerģija, un jautājums ir par to, vai šo enerģiju ar disciplīnas palīdzību var padarīt vitālāku, bagātī­gāku un pārpilnāku vai arī disciplīna sagrauj jebkuru enerģiju, kas mums piemīt. Manuprāt, tas ir būtisks jautājums.

Daudziem cilvēkiem pietrūkst enerģijas, un tā ne­lielā enerģija, kas viņiem ir, drīz vien tiek nosmacēta un iznīcināta ar kontrolēšanu, draudiem un tabu kādā konkrētā sabiedrībā vai tā dēvētajā izglītības sis­tēmā; tāpēc šie cilvēki kļūst par imitējošiem, nedzīvīgiem sabiedrības pilsoņiem. Un vai disciplīna palielina enerģiju tam indivīdam, kuram sākumā ir lielāks tās krājums? Vai tā padara viņa dzīvi bagātu un vitalitātes pilnu?

Bērnībā taču jūs visi esat enerģijas pārpilni, vai ne? Jūs gribat rotaļāties, skraidīt, runāties, nevarat nosē­dēt uz vietas, esat dzīvības pilni. Un kas notiek vēlāk? Kad jūs augat, skolotāji sāk apgraizīt un ieveidot šo enerģiju, ievirzot dažādos šablonos; un, kad jūs bei­dzot kļūstat pieauguši, nelielo pārpalikušo enerģijas daudzumu drīz apslāpē sabiedrība, kas saka: jums jābūt piedienīgam pilsonim un jāuzvedas noteiktā veidā. Ar tā dēvētās izglītības un sabiedrības spaidu palīdzību šī pārbagātā enerģija, kas jums bija bērnībā  un pusaudža gados, pakāpeniski tiek iznicināta.

Vai jums šobrīd piemītošo enerģiju var padarīt vitālāku ar disciplīnas palīdzību? Ja jums ir tikai nedaudz enerģijas, vai disciplīna var to palielināt? Ja tā ir, tad disciplīnai ir jēga, bet, ja disciplīna tiešam izposta cilvēka enerģiju, tad tā noteikti būtu jāatmet.

Kas gan ir šī enerģija, kas piemīt mums visiem? Šī enerģija ir domāšana, jušana, interese, aizrautība, kārošana, kaislība, miesaskāre, ambīcijas, naids. Gleznu radīšana, mašīnu izgudrošana, tiltu un ceļu būvē­šana, lauku iekopšana, piedalīšanās spēlēs, dzejoļu sacerēšana, dziedāšana, dejošana, iešana uz templi, dievu pielūgšana – tās visas ir enerģijas izpausmes, bet enerģija rada ari ilūzijas, negantumu, postu. Vis­lieliskākās un vispostošākās īpašības vienlīdz ir cil­vēku enerģijas izpausmes. Taču, redziet, process, kad šī enerģija tiek kontrolēta, disciplinēta, izlaista ārā vienā virzienā un ierobežota citā, kļūst par sociālu paradumu; prāts tiek formēts atbilstoši konkrētās kultūras šabloniem, un tādējādi pamazām tiek izklie­dēta prāta enerģija.

Tātad mūsu problēma ir – vai šī enerģija, kas vai­rāk vai mazāk mums piemīt, var palielināties un pie­šķirt dzīvei lielāku vitalitāti un, ja var, tad kādā veidā? Kāds ir enerģijas nolūks? Vai enerģijas mērķis ir karot? Vai ari reaktīvo lidmašīnu un neskaitāmu citu mašīnu izgudrošana, sekošana kādam guru, eksāmenu nokārtošana, bērnu radīšana, nemitīga raizēšanās par kādu problēmu? Vai enerģiju var izmantot tā, lai visām mūsu darbībām būtu nozīme attiecībā uz ko tādu, kas ir augstāks par tām visām? Protams, ja cilvēka prāts, kam piemīt tāda apbrīnojama enerģija, nemeklē realitāti vai Dievu, tad ikviena šīs enerģi­jas izpausme kļūst par posta un ciešanu sagādāšanas līdzekli. Lai meklētu realitāti, nepieciešama milzīga enerģija, un, ja cilvēks to nedara, viņš izšķiež savu enerģiju tādos veidos, kas rada postu, un sabiedrī­bai nākas viņu kontrolēt. Vai ir iespējams atbrīvot enerģiju, meklējot Dievu vai patiesību, un patiesā noskaidrošanas procesā būt pilsonim, kurš saprot dzī­ves fundamentālos aspektus un kuru sabiedrība nevar izpostīt? Vai jūs sekojat manām domām, vai arī tas ir pārāk sarežģīti?

Redziet, cilvēks ir enerģija, un, ja viņš nemeklē patiesību, šī enerģija kļūst destruktīva; tāpēc sabied­rība kontrolē un formē indivīdu, apslāpējot enerģiju. Tā ir noticis ar vairumu pieaugušo visā pasaulē. Var­būt esat pamanījusi citu interesantu un ļoti vienkāršu faktu: tajā brīdī, kad jūs pa īstam gribat kaut ko darīt, jums ir enerģija, lai to izdarītu. Kas notiek, kad jūs ļoti gribat spēlēt kādu spēli? Jums uzreiz rodas ener­ģija, vai ne? Un šī enerģija kļūst par sevis kontrolē­šanas līdzekli, tā ka jums nav vajadzīga disciplīna no ārpuses. Meklējot realitāti, enerģija rada pati savu dis­ciplīnu. Cilvēks, kurš meklē realitāti, spontāni kļūst par pareizā veida pilsoni (un ne jau atbilstoši kādas konkrētas sabiedrības vai valdīšanas šablonam).

Tātad studentiem un pasniedzējiem jāstrādā kopa, lai radītu šīs milzīgās enerģijas izdalīšanos un atrastu realitāti, Dievu vai patiesību. Jau pašos patiesības mek­lējumos būs disciplīna, un jūs būsiet īsts cilvēks, piln­vērtīgs indivīds, nevis tikai hinduists vai parss, iežo­gots savā sabiedrībā un kultūrā. Tā vietā, lai ierobe­žotu cilvēka enerģiju, kā tas notiek pašlaik, skolai ir jāpalīdz skolēnam atmodināt viņa enerģiju patiesības meklējumos, un jūs redzēsiet, ka disciplīnai ir pavi­sam cita nozīme.

Kāpēc ir tā, ka mājās, klasē vai kopmītnē jums vienmēr tiek teikts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt? Tas ir tāpēc, ka jūsu vecāki un skolotāji, līdzīgi kā pārējā sabiedrība, nav sapratuši, ka cilvēks dzīvo tikai viena mērķa dēļ, proti, lai atrastu realitāi vai Dievu. Ja pat neliela skolotāju un pasniedzēju kopa saprastu un veltītu visu savu uzmanību šiem meklējumiem, viņi radītu jauna veida izglītību un pilnībā jaunu sabiedrību.

Vai jūs neievērojāt, cik maz enerģijas ir vairumam apkārtējo cilvēku, tostarp jūsu vecākiem un skolota­jiem? Viņi lēnām mirst, kaut gan viņu ķermenis vēl nemaz nav vecs. Kāpēc? Tāpēc, ka sabiedrība viņus ir iedzinusi paklausībā. Redziet, bez sapratnes par  savu fundamentālo nolūku – atbrīvot to apbrīnojamo kategoriju, ko sauc par prātu, kam piemīt spēja radīt atomzemūdenes un reaktīvās lidmašīnas, sacerēt vis­lieliskāko dzeju un prozu, padarīt pasauli tik brīnišķu un ari iznicināt to, – bez sapratnes par fundamentālo nolūku, proti, atrast patiesību vai Dievu, šī enerģija kļūst destruktīva; un tad sabiedrība saka: “Mums jāformē un jākontrolē indivīda enerģija.”

Tātad man šķiet, ka izglītības uzdevums ir atbrīvot  enerģiju, tiecoties pēc labā, pēc patiesības vai Dieva, kas savukārt padara indivīdu par īstenu cilvēku un tāpēc par pareiza veida pilsoni. Taču tikai disciplīna pati par sevi bez pilnīgas sapratnes par visu ir bezjēdzīga, tā ir ļoti destruktīva. Ja ikviens no jums netiks izglītots tā, ka pēc skolas absolvēšanas un iekļauša­nās pasaulē būsiet vitalitātes un inteliģentuma pilni, sabiedrība jūs vienkārši uzsūks sevī, jūs tiksiet nosma­cēti, izpostīti, kļūsiet nožēlojami un nelaimīgi visu atlikušo mūžu. Tāpat kā upe izveido krastus, kas to ietver, tā arī enerģija, kas tiecas pēc patiesības, rada pati savu disciplīnu bez jebkādas uzspiešanas, un, tā­pat kā upe atrod jūru, arī šī enerģija atrod pati savu brīvību.

Jautājums. Kāpēc briti sāka valdīt Indijā?

Krišnamurti: Redziet, cilvēki, kuriem ir vairāk enerģijas, vitalitātes, potenciāla un gara, nes vai nu postu, vai labklājību mazāk enerģiskajiem kaimi­ņiem. Reiz pagātnē Indija burtiski eksplodēja pa visu Āziju, tās iedzīvotāji bija pilni jaunradošas degsmes, un viņi aiznesa reliģiju uz Ķīnu, Japānu, Indonēziju, Birmu. Citas tautas bija tirgotāji – tas droši vien bija nepieciešami, taču radīja arī nelaimes. Tāda nu reiz ir dzīves gaita. Dīvainais aspekts šajā procesā ir tas, ka patiesības vai Dieva meklētāji ir daudz intensī­vāki, viņi atbrīvo milzīgu enerģiju ne tikai sevī, bet arī citos; un tieši viņi ir īstenie revolucionāri, nevis komunisti, sociālisti vai reformatori. Iekarotāji un valdnieki nāk un iet, bet cilvēku problēma vienmēr ir viena un tā pati. Mēs visi gribam dominēt, pakļauties vai pretoties, bet tas, kurš meklē patiesību, ir brīvs no visām sabiedrībām un visām kultūrām.

Jautājums. Pat meditācijas laikā mēs neesam spējīgi uztvert patieso; tāpēc, lūdzu, pasakiet mums – kas ir patiess?

Krišnamurti: Uz brīdi atstāsim jautājumu par to, kas ir patiess, un paskatīsimies, kas ir meditācija. Man meditācija ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no tā, ko jūs esat uzzinājuši no grāmatām un no guru. Meditācija ir sava prāta izprašanas process. Ja neizprotat paši savu domāšanu – sevis izzināšanu –, it visam, ko jūs domājat, ir maz jēgas. Bez sevis izzināšanas pamata domāšana ved postā. Katrai domai ir sava nozīme, un, ja prāts spēj saskatīt šo nozīmi ne tikai vienai vai divām domām, bet gan ikvienai domai, kas dzimst, tad koncentrēšanās uz konkrētu ideju, tēlu, vārdkopu – ko parasti dēvē par meditāciju – ir pašhipnozes pa­veids.

Tātad – ja jūs sēžat mierā, runājat, spēlējat kādu spēli vai darāt vienalga ko, vai jūs apzināties ikvienas domas, ikvienas savas reakcijas nozīmi? Pamēģiniet, un jūs sapratīsiet, cik grūti ir apzināties ikkatru savas domāšanas kustību, jo domas kraujas virsū cita citai tik strauji. Taču, ja gribat izpētīt ikvienu domu, ja pa īstam gribat atklāt tās saturu, tad piedzīvosiet, ka jūsu domas kļūst lēnākas un jūs varat tās pavērot. Šāda domāšanas palēnināšanās un ikvienas domas aplū­košana ir meditācijas process, un, ja jūs iegrimstat tajā, tad redzēsiet, ka, apzinoties ikvienu domu, jūsu prāts, kas tagad ir milzīga nemierīgu, savstarpēji kon­fliktējošu domu noliktava, top ļoti mierīgs, pilnībā rāms. Tad vairs nav dziņu, neatvairāmu gribēšanu, jebkāda veida baiļu, un šajā mierīgumā atklājas patie­sais. Vairs nav nekāda “jūs”, kas piedzīvo patiesību, bet gan patiesība pati ierodas prātā, kad tas ir rāms. Tajā mirklī, kad pastāv “jūs”, pastāv arī uztverošais, un uztverošais ir tikai domu rezultāts, bez domāšanas tam nav nekāda pamata.

Jautājums. Ja izdarām kļūdu un citi mums uz to norāda, kāpēc mēs tomēr atkal atkārtojam to pašu kļūdu?

Krišnamurti: Un kādas ir jūsu domas? Kāpēc plūcat puķes, noraujat lapas, saplēšat mēbeles vai iz­mētājat papīrus, kaut gan esmu pārliecināts, ka jums ir desmitiem reižu teikts, ka tā nav jādara? Ieklausie­ties uzmanīgi, un jūs redzēsiet. Kad jūs pastrādājat tādas lietas, jūs esat bezdomu stāvoklī, vai ne? Jūs neapzināties, nedomājat, jūsu prāts ir iesnaudies, un tādēļ jūs darāt to, kas ir acīmredzami muļķīgi. Tik ilgi, kamēr jūs pilnībā neapzināties, neesat pilnībā klātesošs, nav jēgas jums teikt, ka nedrīkst darīt to un to. Bet, ja skolotājs jums palīdz būt domājošiem, pa īstam apzināties, ar prieku vērot kokus, putnus, upi, zemes milzīgo bagātību, tad pietiks ar vienu mājienu, jo jūs būsiet jūtīgi, uztveroši pret visu sev apkārt un iekšienē esošo.

Diemžēl jūsu jūtīgums tiek izpostīts; kopš pie­dzimšanas līdz nāves brīdim jums visu laiku tiek teikts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Vecāki, skolotāji, sa­biedrība, reliģija, priesteris un arī jūsu ambīcijas, kā­rībās un skaudības saka “jādara” un “nedrīkst”. Atsva­bināties no visiem šiem “jādara” un “nedrīkst” un tomēr būt jūtīgiem, tā lai jūs būtu pēkšņā veidā lab­darīgi un nenodarītu ļaunu cilvēkiem, nemestu papī­rus zemē vai nepaietu garām akmens bluķim uz ceļa, nenoveļot to malā, – tam nepieciešams liels domīgums. Un izglītības uzdevums ir ne tikai pielikt dažus burtus pie jūsu uzvārda, bet arī atmodināt domīguma garu, lai jūs būtu jūtīgi, modri, vērīgi, labdarīgi.

Jautājums. Kas ir dzīve, un kā mēs varam būt lai­mīgi?

Krišnamurti: Ļoti labs jautājums no maza zēna. Kas ir dzīve? Ja jūs pajautājat biznesmenim, viņš pateiks, ka dzīve nozīmē pārdot preces, pelnīt lielu naudu, jo tāda ir viņa dzīve no rīta līdz naktij. Ambi­ciozais pavēstīs, ka dzīve ir cīņa, lai gūtu panākumus, īstenotu ambīcijas. Cilvēkam, kurš ir sasniedzis aug­stu stāvokli un varu, ir organizācijas vai valsts va­dītājs, dzīve ir pilna ar aktivitātēm, ko viņš pats ir radījis. Strādniekam, it sevišķi Indijā, dzīve ir nemi­tīgs darbs bez atpūtas dienām; viņam dzīve nozīmē netīrību, nabadzību, normāla uztura trūkumu.

Vai cilvēks var būt laimīgs visos šajos konfliktos, cīņās, badā un trūkumā? Diezin vai. Ko tad viņš dara? Viņš neuzdod jautājumus un nevaicā, kas ir dzīve, viņš filosofē par laimi. Viņš runā par brālību, vienlaikus ekspluatējot citus. Viņš izgudro augstāko patību – virsdvēseli, kas beidzot padarīs viņu pastā­vīgi laimīgu. Taču laime nerodas, kad jūs to meklējat; tā ir blakusprodukts, kas rodas, kad pastāv labestība, mīlestība, kad nav ambīciju un prāts rāmi tiecas pēc patiesā.

Jautājums. Kāpēc mēs cīnāmies cits ar citu?

Krišnamurti: Es domāju, ka arī vecāki ļaudis uz­dod šādu jautājumu, vai ne? Un kāpēc tad mēs cīnā­mies savā starpā? Amerika ir pret Krieviju, Ķīna vēršas pret Rietumiem. Kāpēc gan? Mēs runājam par mieru un gatavojamies karam. Kāpēc? Es domāju tāpēc, ka vairumam cilvēku ļoti patīk sacensties, cīkstēties – tas ir fakts, citādi mēs tā nedarītu. Kad cilvēki cīnās, šajā norisē ir saasināta izjūta, ka viņi ir dzīvi, – arī tas ir fakts. Mēs domājam, ka ciņa jebkurā izpausmē ir ne­pieciešama, lai uzturētu mūs dzīvus, bet, redziet, šāda dzīvošana ir ļoti destruktīva. Pastāv dzīvesveids bez cīņas. Tas ir līdzīgs lilijai, līdzīgs ziedam, kas uzplaukst, taču necīnās, bet vienkārši ir. Jebkā esamība ir tā labums. Bet mēs netiekam izglītoti ar šādu nolūku. Mēs tiekam izglītoti, lai sacenstos, cīnītos, būtu ka­reivji, juristi, policisti, profesori, direktori, biznes­meņi, kuri visi grib atrasties augšā. Mēs visi gribam panākumus. Ir daudzi, kuri ārēji šķiet pazemīgi, bet laimīgi ir tikai tie, kuri ir pa īstam pazemīgi iekšēji, un viņi nepiedalās cīņās.

Jautājums. Kāpēc cilvēka prāts liek ekspluatēt citus cilvēkus un arī pats sevi?

Krišnamurti: Ko mēs saprotam ar ekspluatēšanu? Tāda cilvēka prāts, kas ir ambiciozs, alkatīgs, skau­dīgs, noslogots ar uzskatiem un tradīcijām, kas ir nežēlīgs un ekspluatē citus, – šāds prāts ar savu dar­bību neapšaubāmi rada postu un veido konfliktējošu sabiedrību. Tik ilgi, kamēr prāts nesaprot pats sevi, tā darbība neizbēgami būs destruktīva; tik ilgi, kamēr prātam nav zināšanu par sevi, tas noteikti izraisīs naidīgumu. Tāpēc ir būtiski, lai jūs iepazītu paši sevi un ne tikai mācītos no grāmatām. Neviena grāmata nespēj jums iemācīt zināšanas par sevi. Grāmata var dot informāciju par sevis zināšanām, bet tas nav identiski sevis izzināšanai darbībā. Kad prāts ierauga sevi attiecību spogulī, no šī uztvēruma rodas zinā­šanas par sevi, un bez šīm zināšanām mēs nespēsim sakārtot haosu, drausmīgo postažu, ko esam radījuši pasaulē.

https://normundsastra.eu/dzivibas-energija/