Daugavietis blogs

Veiksmes formula Nr. 4.

Pie manis jau publicētajām Veiksmes formulām, noteikti jāpieliek vēl viena. Tāda no kuras ļoti lielā mērā atkarīga, pat ne tik daudz mūsu veselība, bet tieši MŪSU PERSONĪGĀ LABKLĀJĪBA. Jā, jā, tā paša, kurā, labprāt, mēs visi „peldētos” un kuras augļus, labprāt, baudītu visu dzīvi. Tā, kas atbild ne tikai par mūsu maka biezumu, bet par harizmu, imidžu, stāvokli sabiedrībā, spēju komunicēt un pārējiem dzīves labumiem.

Tomēr. Cilvēku un veselu dzimtu likteņi ir dažādi. Atšķirīgi un ļoti atšķirīgi. Bēdīgi un ne tik bēdīgi. Veiksmīgi un ne tik veiksmīgi.

Jau mūsu piedzimšana konkrētajā ģimenē, konkrētajā laikā un vietā ir karmiska rakstura. Un tik pat karmiska ir mūsu „izvēle”, kādiem vecākiem, mēs esam pirmdzimtie vai kārtējie mazuļi. Bērni savus vecākus neizvēlas.

Un gadās, ka mazais cilvēciņš piedzimst ne tik labā, ne tik saticīgā, ne tik veiksmīgā ģimenē. Daudzreiz notiek tā, ka vecāki atsakās no sava bērna. Gan tūlīt pēc piedzimšanas, gan arī agrā bērnībā. Ir, bieeži, arī tā, ka vecāki ir žūpas un par savu atvasi nerūpējas, skandalē, apvaino savu dēlu un meitu, ir tā ........... ir daudz variantu, kad mūsu vecāki var mums nodarīt morālu vai pat fizisku kaitējumu. Un, vispārpieņemtā, sabiedrības uzskatā, tāda vecāku rīcība ir amorāla un nosodāma. No vienas puses, šādu vecāku nosodīšanu un viņu necienīšana no otras puses, pat bērna aiziešana prom no savas ģimenes, bērnam būtu loģiska un saprotama. Daudzreiz pat atbalstāma ............

BET !!! Šāda bērna rīcība, lai arī sabiedrības un paša bērna prāt, atbalstāma un loģiska – šī bērna rīcība ir salīdzināma ar cilvēku, kas uzkāpis augstu kokā un centīgi zāģē zaru uz kura pats sēž. Diemžēl, tā ir. Savu vecāku noliegšana un necienīšana ir destruktīva darbība attiecībā pret pašu darītāju.

Centīšos paskaidrot, kādēļ.... Cilvēks piedzimst un pirmā enerģija, kas viņu „izdzen” pasaulē, pirmā enerģija, ko viņš saņem visai tālākai dzīvei ir Dzimtas enerģija. Un tā nav enerģija, kas tikai piedod fizisku vai emocionālu spēku, domāt un dzīvot jeb eksistēt. Šī enerģija nodrošina arī tālāko mūsu iespējamo veiksmi, labklājību un arī veselību, spēju apliecināt sevi un savus plānus sabiedrībā, Pasaulē. Visām Dzimtām (ja nav uzlikts dzimtas lāsts) jeb visiem cilvēkiem, Dzimtas enerģijas plūsma (ne cilvēka dvēsele), vienmēr, ir tikai pozitīvām programmām, vienmēr izaugsmes iespējām un Dzimtas turpināšanas instinktiem. Var Dzimtu un tās enerģiju noraksturot, kā patstāvīgu organismu, kas rūpējas par savu iespēju pastāvēt un „izplesties”. Tā ir ar jebkuru Dzimtu – „organismu”.

Tieši mūsu vecāki ir tie, kas mīlas akta laikā, dod pirmo impulsu mūsu dvēselei „iekāpt laivā” un doties ceļojumā pa (ne pret) vareno un plašo Dzimtas enerģijas straumi. Doties Dzīvē un turpināt Dzimtu. Vecāki ir tas vienīgais, mūs savienojošais, ar Dzimtas enerģiju, posms. Nosauksim to par Dzimtas enerģijas saņemšanas „krānu”. Interesanti, ka šis „krāns” darbojas neatkarīgi no tā, vai mūsu vecāki ir dzīvi vai miruši, vai ir tālumā vai tuvumā, vai mēs ar viņiem tiekamies vai nē. Tas darbojas visa šīs mūsu dvēseles reinkarnācijas (dzīves) laikā. Ja, protams, nesāk „bojāties”. Un bojāties viņš var tikai mūsu pašu dēļ.

Protams, ka piedzimstot, mēs sākam materializēties, mentāli izmainīties, pārveidoties. Un Laime tam, kas izmainoties, nesāk „laivu griezt pret Dzimtas enerģijas straumi”.

Nesāk „aizgriezt sev vienīgo krānu”. Sekas, kā paši saprotat, nav ar plusa, bet ir ar liela mīnusa zīmi..........

Tādēļ, ieteikums (i), tiem, kas vēlas dzīvot LABKLĀJĪBĀ:

1. Lai cik Jūs būtu apvainoti uz saviem vecākiem, lai cik Jūs viņus ienīstu, lai viņi ir Jums nodarījuši pāri, lai cik slikti citādi ir bijis Jūsu un Jūsu vecāku starpā – MĪLIET SAVUS VECĀKUS, izrādiet viņiem savu pateicību, ka Jūs esat, ka ir viņi un ka ir dzīve.

2. Ja vecāki ir miruši, tad ejiet pie viņiem „ciemos”, apkopiet kapiņus, nolieciet šo kapiņu priekšā savas galvas, domās un vārdos runājiet ar aizgājušajiem vecākiem.... Viņi to ir pelnījuši, lai vai kā un tas arī ir Jūsu pašu, ne viena cita, interesēs.

3. Ja Jūs savus vecākus nemaz nezināt, vai, vienkārši, nezināt, kas ar viņiem notiek un kur viņi ir – sūtiet viņiem sirsnīgus pateicības vārdus un domas.

4. Nestrīdaties ar saviem dzīvajiem vecākiem, mīļā miera un sevis labad, piecietiet viņiem viņu untumus un kaprīzes. Viņi ir to pelnījuši !!!

Īsāk sakot „nezāģējiet zaru uz kura paši sēžat !”, „neaizgrieziet vienīgo enerģijas krānu, no kura ņemat spēkus !”