Mani vienmēr biedē mirušo spēja aizraut sev līdzi dzīvos.Varbūt mirušajam vajadzīga enerģija,lai pārkāptu šīs pasaules slieksni? Kā pasargāt sevi un,galvenais,savus mīļos? Esmu nonākusi pie secinājuma,ka cilvēks nomirst tad,kad devis savu piekrišanu šim procesam. Ja esi piekritis aiziet,tad tur vairs nepalīdzēs neviena ekstrasensa enerģija. Par kapsētām arī varētu uzrakstīt veselu blogu.Daudz mirušie nemaz nevēlas tur atrasties.Patiesībā,laikam,cilvēkam jābūt apglabātam netālu no vietas,kur viņš dzīvojis,vai, kura viņam ir bijusi mīļa. Man vecaistēvs teica,lai aprokot viņu tepat dārza maliņā,par ko es pasmējos toreiz,bet pašai ir līdzīgas sajūtas.Vārdu sakot,kapsētas ir pretdabisks veidojums,lai mums,dzīvajiem ir labāk ap dūšu,sak,labāk projām no acīm,bet mirušie tur nejūtas labi. Atgriežoties pie domas par savu mīļo nosargāšanu,iespējams, bija kāds rituāls,kuru piekopa mūsu senči.Varbūt tā bija tā pati veļu mielošana veļu laikā rudeņos? Vēl interesants temats ir mūsu mājdzīvnieki.Vai drīkst viņus apbedīt turpat pie mājas? Mājdzīvnieki mūs aizsargā,ja mēs viņus esam mīlējuši!
